„Ja Es viņu starpā nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav
darījis, tiem nebūtu grēka, bet tagad viņi tos ir redzējuši un tomēr
ienīst gan Mani, gan Manu Tēvu” Jāņa 15:24.
Visi Kristus brīnumdarbi darīti to cilvēku aplaimošanai, kurus jūdu
vadītāji neievēroja, nicināja un kuriem viņi atteicās palīdzēt. Un
Kristu (vienkāršā tauta) mīlēja, jo viņš bija lielais Ārsts un Palīgs.
Viņš visā Savā žēlastībā bija gaisma no Debesīm. Ar ikkatru labo darbu
Viņš centās ļaudīs izraisīt vēlēšanos pieņemt Viņu par savu personīgo
Pestītāju. Viņa dzīve izplatīja aromātu, būdama dzīvības smarža uz
dzīvību. Cilvēku mājās un sirdīs Viņš ienesa saules gaismu. Tie pie Viņa
atnāca noskumuši, bet atstāja Viņu, līksmi dziedot slavas dziesmas.
Viņš tiem ziedoja Pats Sevi, lai tie Viņam ierādītu mājvietu savās
sirdīs.
Un tomēr viņi (jūdu vadoņi) Kristu negribēja pieņemt. Apgalvojot, ka
ievēro bauslību, viņi ar saviem darbiem to aizliedza. Kaut arī viņiem
bija acis, viņi tomēr neredzēja tās neziņas dēļ, ko izraisīja viņu
cietās sirdis. Viņu netīrās sirdis, viņu aptraipošie dzīves ieradumi,
viņu savtība, skaudība, greizsirdība un ļaunas aizdomas un Dieva likumu
pārkāpšana, kaut viņi teicās, ka tos ievērojot, nodeva nepārtrauktu
liecību par viņu raksturu. Koku pazīst pēc tā augļiem. Kristus skaidri
parādīja viņu patieso raksturu. Viņš teica, ka tie māca „tādas mācības,
kas ir cilvēku pavēles” Mark.7:7. Un vēl: „Jūs Rakstus nesaprotat, nedz
Dieva spēku” 12:24. „Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” Mat.5:8.
Kā viņi to redzēs? – Tāpat kā Enohs Viņu redzēja. Viņam bija
priekšrocība staigāt kopā ar Dievu un sarunāties ar Viņu. Ticībā Enohs
dzīvoja Dieva tuvumā trīs simti gadus. Ticībā viņš redzēja Jēzus ticību.
Jēzus īpašā kārtā rūpējās par viņu. Priesteriem un vadītājiem arī
vajadzēja iegūt piedzīvojumus, kādi bija Enoham. Tiem bija vajadzīga
pastāvīga Dieva klātbūtnes izjūta. Ak, kādas žēlastības bagātības Kungs
ilgojas dāvināt Savai mīļotajai tautai! Tas attēlots aicinājumā uz tiem
sagatavoto mielastu: „Viss sagatavots, nāciet!” Mat. 22:4. - Manuskripts
97. 1897.g. 23.sept., „Jūdi atmet Kristu.”
[276]
