„Jo kad es sludinu Evaņģēliju, tad man nav ko lepoties” 1. Korintiešiem 9:16.
Patiesa atgriešanās nodibina nepārtrauktu savienību starp mums un
Dievu. Būs jāsastopas ar kārdināšanām un spēcīgām dziļāki plūstošām
straumēm, kas nesīs mūs prom no Dieva mūsu agrākajā vienaldzības un
grēcīgas aizmāršības stāvoklī. Bez dievišķas žēlastības neviena
cilvēcīga sirds nevar būt stipra. Neviens cilvēks nevar palikt atgrieztā
stāvoklī, ja tas nerūpējas pats par sevi, un, ja par viņu nerūpējas
Kungs. Ja kāds stipri neturēsies pie Dieva, un Dievs stipri neturēs
viņu, tad cilvēks paaugstināsies, kļūs pašpaļāvīgs un noteikti kaut kur
klups un kritīs. Pāvils paļāvās uz ticībā iegūstamo Dieva spēku. Savā
pazemībā viņš izsaucās: „Nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus”
Gal.2:20. „Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu
sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams,
pats nekļūstu atmetams” 1.Kor.9:26.27.
Pāvils pastāvīgi baidījās, ka viņa ļaunās tieksmes nenoslāpē labās,
tāpēc viņš nepārtraukti cīnījās ar pretspēku, nevaldāmām tieksmēm un
kaislībām. Ja lielais apustulis, izjūtot savu nespēku, dreb, tad kam gan
ir tiesības būt pašapmierinātam un lielīties? Tajā brīdī, kad mēs
jūtamies pašapmierināti un pašpaļāvīgi, mums draud briesmas no
apkaunojošas neveiksmes. Mūsu vienīgais aizsarglīdzeklis pret grēkiem,
kas mūs visai apstāj, ir lūgšana – ik dienas un ik stundas. Nevis viena,
garīgā degsmē aizvadīta diena, un nākošā bezrūpībā, bet, paliekot
modriem un dedzīgiem, mums dzīvības spēki jāsaņem nepārtraukti no mūsu
savstarpējiem sakariem ar Dievu. Ir vajadzīgas lūgšanas. Mums
nevajadzētu gaidīt uz attiecīgu noskaņojumu, bet lūgt, sirsnīgi lūgt,
vai izjūtam lūgšanas prieku, jeb nē. Debesis ir atvērtas mūsu lūgšanām.
Lūgšanas ir tas kanāls, kas mūsu pateicību un mūsu dvēseles ilgas pēc
dievišķām svētībām nones pie Dieva troņa, lai atpakaļ saņemtu
atspirdzinošas Dieva žēlastības straumes. Ļoti daudzi ļauj šim kanālam
aizsalt, un tad savienība ar Dievu ir pārtraukta… Ak, kaut mēs vairāk
laika pavadītu uz saviem ceļiem un mazāk, liekot savus plānus un
domājot, ka varētu padarīt lielas lietas! – Vēstule 52. 1874.g.25.sept.,
Edsonam un Emmai Vaitiem.
[278]
