„Es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva Debesu aicinājumam Kristū Jēzū” Filipiešiem 3: 14.
Mums visiem jāuzņemas krusts un jāiet cauri īpašiem piedzīvojumiem.
Ja meklējam savus priekus, un apmierinām savas tieksmes un savu garšu,
tad atmaksas un atalgojuma dienā tiksim atrasti par viegliem. Ja
dzīvosim, lai darītu labu citiem un pagodinātu Dievu, tad nerūpēsimies
par sevi, bet centīsimies būt derīgi pasaulei, par svētību cilvēcei, tad
no Kunga lūpām dzirdēsim aplaimojošos vārdus: „Labi, tu uzticīgais un
godīgais kalps.”
Mums jādzīvo nākošai pasaulei. Bezmērķīga, uz labu laimi dzīvota
dzīve ir nožēlojama. Dzīvei vajadzīgs mērķis – jādzīvo īpašam nolūkam.
Lai Dievs mums visiem palīdz būt pašuzupurīgiem ļaudīm, kas mazāk
rūpējas par sevi, kas arvien vairāk aizmirst sevi un savas savtīgās
intereses, un dara labu, negaidot par to pagodinājumu šeit, bet tāpēc,
ka tas ir mūsu dzīves mērķis., kas piepilda mūsu eksistences nolūku.
Lūgsim ikdienas Dievu, lai viņš mums atņem savtīgumu!…
Es esmu redzējusi, ka īsti laimīgi cilvēki virs zemes ir tie, kas
dzīvo mērķtiecīgu dzīvi, cenšoties aplaimot un darīt labu līdzcilvēkiem,
un slavēt un pagodināt savu Glābēju. Nemierīgs, neapmierināts cilvēks,
kas, cerot atrast laimi, meklē vienu lietu, un tad izmēģina otru,
vienmēr par kaut ko sūdzas un ir neapmierināts. Viņam vienmēr kaut kā
trūkst, jo viņš dzīvo tikai pats sev. Lai tavs mērķis ir darīt labu un
uzticīgi pildīt savu lomu dzīvē.
Valda steiga un satraukums. Cilvēki drudžaini iegulda savus
līdzekļus akcijās un obligācijās, kļūst vienā dienā bagāti, un tomēr nav
apmierināti. Bezprātīgās cerībās viņi turpina ieguldīt citos pasākumos.
Vērtspapīru vērtība krīt, un miljonārs, kas tāds ir no rīta, vakarā ir
jau ubags, un, pēc viņa domām, labākais atrisinājums sarežģījumiem ir
pistole, virve vai līča ūdens. Nauda ir svētība, ja tās lietotāji
saprot, ka viņi ir Kunga mantas pārvaldnieki, ka viņiem jārīkojas ar
Kunga naudu un, ka reiz viņiem par savu pārvaldītāja darbu būs
jāatskaitās Kunga priekšā. Mīlestība uz naudu ir tā, ko Bībele nosoda kā
visa ļaunuma sakni – tādu mīlestību, kas naudas pazaudēšanas gadījumā
cilvēkiem liek uzskatīt par bezvērtīgu dārgo dzīvību, ko Dievs tam
dāvinājis. - Vēstule 17. 1872. g. 28. sept., Dž.I. Vaitam
[281]
