„Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi
pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes
taisnošanu uz dzīvību” Romiešiem 5:18.
Kalpošanā, kuru dara it kā Dievam, ir daudz sacensības un sevis
izcelšanas elementu. Dievs ienīst izlikšanos. Kad vīri un sievas saņem
Svētā Gara kristību, tie izsūdz savus grēkus un saņem piedošanu, kas
nozīmē taisnošanu. Bet uz cilvēcīgo darba rīku gudrību, kuri nenožēlo
savus grēkus un nezin, kas ir pazemība, nevar paļauties, jo attiecībā uz
to, ko nozīmē taisnība un svētošanās caur patiesību, viņi ir akli. No
paštaisnības atbrīvotie cilvēki saskatīs savu garīgo nabadzību. Tie
tuvosies tam brālīgās laipnības stāvoklim, kas rādīs, ka viņi mīl
Kristu. Tad viņi spēs novērtēt kristīgās misijas cēlo un augsto
raksturu.…
Daudzi jūtas pavisam apmierināti, veltījot Kungam niecīgus
pakalpojumus. Viņi ir vāji kristieši. Grēcinieku glābšanai Kristus
atdeva Pats Sevi. Cik rūpju nomāktiem attiecībā uz dvēseļu pestīšanu
vajadzētu būt mums, redzot ļaudis, ejam bojā savos grēkos! Par šīm
dvēselēm samaksāta dārga cena.
Viņu vērtība mērojama ar Dieva Dēla nāvi pie Golgatas krusta. Dienu
no dienas tie izšķiras par dzīvību vai nāvi; izšķiras tas, vai viņi
iemantos mūžīgo dzīvi vai mūžīgo pazušanu. Un tomēr vīri un sievas, kas
sakās kalpojam Kungam, jūtas apmierināti, atdodot savu laiku un savu
uzmanību mazvērtīgām lietām. Viņi jūtas apmierināti pat tad, ja viņu
starpā pastāv ķildas. Ja viņi būtu svētījušies Kunga darbam, tad tie
savā starpā nesacenstos un neķildotos kā nepaklausīgi bērni ģimenē.
Visas rokas būtu iesaistījušās darbā. Ikviens nostātos sava pienākuma
postenī un no visas sirds un dvēseles strādātu kā Kristus krusta
misionāri. Darbinieku sirdīs mājotu Kristus gars un tiktu veikti
taisnības darbi. Strādnieki sev līdzi varētu ņemt pamodušās draudzes
līdzjūtību un aizlūgšanas. Tie rīkojumus saņemtu no Kristus, un viņiem
neatliktu laiks savstarpējiem strīdiem un sacensībai. - Vēstule 173.
1902. g. 13. nov., Betlkrīkas sanāksmē sapulcētajiem ļaudīm.
[327]
