Paklausot Kristus pavēlei, viņi Jeruzālemē gaidīja Tēva apsolījumu — Svētā Gara izliešanu. Laiks netika pavadīts bezdarbībā. Raksti saka, ka viņi bija "allaž dievnamā, teica un slavēja Dievu". (Lūk. 24:53)
Gaidot apsolījuma piepildījumu, mācekļi pazemoja savas sirdis īstā nožēlā un atzina savu netaisnību. (..) Ar lielu nopietnību mācekļi lūdza, lai būtu spējīgi sastapties ar cilvēkiem un ikdienas gaitās runāt vārdus, kas grēciniekus vadītu pie Kristus. Atstādami visu nevienprātību, visu cenšanos pēc pārākuma, viņi ciešāk savienojās kristīgā sadraudzībā. — AA, 35-37. (1911)
Gars tika izliets tikai tad, kad mācekļi bija savienojušies pilnīgā vienprātībā un vairs necīnījās pēc augstākas vietas. — 8T, 20. (1904)
Svētā Gara izliešana apustuļu dienās bija agrā vai pirmā lietus iesākums. Svētā Gara [185] klātbūtnei patiesajā draudzē jāpaliek līdz laika galam. — AA, 54., 55. (1911)
