Nevienā mūsu augšupejas solī mēs nevaram iztikt bez Tā palīdzības, kas darīja mūs spējīgus spert pirmos soļus. Agrajā lietū saņemtās svētības mums nepieciešamas līdz galam. (..) Meklējot Dievu pēc Svētā Gara, Tas radīs mūsos lēnprātību, prāta pazemību un apzinīgu paļāvību, ka Dievs dos šo vēlo lietu. — TM, 507., 509. (1897)
Svētais Gars tiecas iemājot katrā dvēselē. Kas Viņu pieņem un apsveic kā godātu viesi, tie kļūs pilnīgi Kristū. Iesāktais labais darbs tiks pabeigts; svētas domas, Debesīs valdoša mīlestība un Kristum līdzīga rīcība ieņems netīro domu, ačgārno jūtu un nepakļāvīgās izturēšanās vietu. — CH, 561. (1896)
Mēs varbūt jau saņēmām zināmu Dieva Gara daudzumu,bet ar lūgšanām un ticību mums Gars jāmeklē arvien vairāk. Tas nekad neliks mums pārtraukt savas pūles. Ja mēs neejam uz priekšu, ja mēs nenostājamies tur, kur varētu saņemt kā agro, tā vēlo lietu, tad pazaudēsim savu dvēseli un paši par to būsim atbildīgi. (..) [188]
Draudzes sapulces, kā telšu sanāksmes, sapulces mājas draudzēs un visās citās satikšanās vietās, kur dara personīgu darbu dvēseļu labā, ir Dieva paredzētas izdevības agrā un vēlā lietus izliešanai. — TM, 508. (1897)
Kad būs sagatavots ceļš Dieva Garam, svētība neizpaliks. Tā kā sātans nevar aizslēgt debesu logus, lai lietus nelītu pār zemi, tāpat viņam nav vairāk varas aizkavēt svētību pārpilnības nākšanu pār Dieva ļaudīm. — 1SM, 124. (1887)
