Dieva mīlestība mūsu dienās tiek attēlota kā tāda, [241] kas nepieļauj grēcinieka iznīcināšanu. Ļaudis tā spriež, vadoties no savas zemās taisnības izpratnes. "Tu domā, ka Es esmu tāds pats kā Tu". (Ps. 50:21) Viņi Dievu mēra pēc sevis. Tie apsver kā paši būti rīkojušies dotajos apstākļos un pieņem, ka Dievam būtu jārīkojas tāpat. (..)
Neviena valsts vai valdība likumpārkāpējiem pašiem neļauj spriest par to, kāds sods tiem pienākas. Par visu, kas mums ir, par Viņa bagātīgi piešķirto žēlastību mums jāpateicas vienīgi Dievam. Grēka kaitinošajam raksturam attiecībā pret tādu Dievu nevar būt cits novērtējums, kā vienīgi tas, ko sniedz Debesis. Dievs ir morāles pārvaldnieks un tajā pašā laikā arī Tēvs. Viņš ir Likumdevējs. Viņš izdod likumus un prasa to ievērošanu. Likumam bez noteikta soda mēra nav spēka.
Tā kā mūsu mīlošais Tēvs nevēlas redzēt savus bērnus izciešam sodu ugunī, ja Viņam ir spēks to atvieglot, tad mums par to vajadzētu lūgt. Tomēr Dievam, savu radījumu labklājības un drošības dēļ, likuma pārkāpēji ir jāsoda. Dievs nerīkojas pēc cilvēku plāniem. Viņš rīkojas pēc neierobežotas taisnības principiem, ko cilvēkiem nav ļauts pielietot pret citiem cilvēkiem. Noa domāja, ka Dievam būs nepatīkami noslīcināt kaut vienu no apkārtējiem smējējiem, bet Dievs Plūdos iznīcināja visu pasauli. Latam nebija nekādu tiesību sodīt savus znotus, bet Dievs pret tiem rīkojās pēc savas stingrās taisnības principiem.
Kurš pateiks, ka Dievs nedrīkst darīt to, ko Viņš ir apņēmies darīt? — 12MR, 207-209; 10MR, 265. (1876) [242]
