Drūzmējoties savā starpā, pacēlās smagi mākoņi. Atmosfēra dalījās un atkal satinās. Tad mēs caur atvērtu telpu varējām ieskatīties Orionā, no kurienes atskanēja Dieva balss. — EW, 41. (1851)
Drīz mēs dzirdējām Dieva balsi, līdzīgu daudzu ūdeņu šalkoņai, kas paziņoja Jēzus atnākšanas dienu un stundu. Dzīvie svētie, skaitā 144 000, pazina un saprata šo balsi, turpretī bezdievīgie to noturēja par pērkonu vai zemestrīci. — EW 15. (1851)
Piezīme: Laika periodā tieši pirms Kristus atgriešanās, Dieva balss tiek dzirdēta ne vienu vien reizi. Skat. "Lielā cīņa", 632., 633., 636., 638., 640., 641. lpp.
Pasludinot Jēzus atnākšanas dienu un stundu un vienojoties ar saviem ļaudīm mūžīgā derībā, Dievs izrunāja vienu teikumu un tad apstājās, kamēr Viņa vārdi noskanēja pa visu zemi. Ar augšup vērstu skatu, Dieva Israēls klausījās šajos vārdos, kas atskanēja no Jehovas mutes un vēlās pār zemi līdzīgi skaļākā pērkona dārdiem. Visapkārt valdīja ārkārtējs svinīgums. Katra teikuma beigās svētie izsaucās: "Slava! Alelujā!" Tie [273] tika apgaismoti ar Dieva godību, un viņu sejas mirdzēja līdzīgi Mozus vaigam, kad tas nonāca no Sinaja kalna. Šīs godības dēļ bezdievīgie tos nevarēja uzlūkot. Un kad pār tiem, kas bija godājuši Dievu un turējuši svētu Viņa Sabatu, tika paziņotas nekad nebeidzamas svētības, atskanēja varens sauciens sakarā ar uzvaru pār zvēru un tā tēlu. — EW, 285., 286. (1858)
Man nav ne visniecīgāko zināšanu par šo Dieva balss pasludināto laiku. Es dzirdēju pasludinām stundu, bet, iznākusi no atklāsmes, es to vairs neatcerējos. Mana skata priekšā garām slīdēja tik satraucošas, svinīgu interesi izraisošas ainas, ka nekāda valoda nav piemērota to aprakstīšanai. Tas viss bija kā dzīva īstenība, jo, šim skatam beidzoties, parādījās liels balts mākonis, uz kura sēdēja Cilvēka Dēls. — 1SM, 76. (1888)
