Kad zeme līgosies līdzīgi piedzērušam vīram, kad debesis trīcēs un būs pienākusi Kunga diena, kurš tad varēs pastāvēt? Agonijā drebošo ļaužu uzmanību saistīs viens skats, no kura tie mēģinās, bet nevarēs novērsties. "Redzi, Viņš nāk uz padebešiem; Viņu redzēs katra acs" (Atkl.1:7).
Ar mežonīgiem lāstiem pazudušie vērsīsies pie sava dieva — nedzīvās dabas, "sacīdami kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, paslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd uz godakrēsla" (Atkl. 6:16). — TMK, 356. (1896)
Kad Dieva balss novērsīs Viņa ļaužu gūstniecību, tad it kā no miega atmodīsies arī tie, kas lielajā dzīves cīņā būs [274] visu zaudējuši. (..) Vienā acumirklī izgaist visa dzīves laika guvums. Bagātie apraud savu grandiozo namu izpostīšanu, sava zelta un sudraba izkaisīšanu. (..) Bezdievīgie nožēlo nevis savu grēcīgo nevērību pret Radītāju un citiem cilvēkiem, bet gan to, ka ir uzvarējis Dievs. Viņi skumst par savas rīcības sekām, bet ne par ļaunumu. — GC, 654. (1911)
