Ak, kas tas mācekļiem bija par prieka avotu, apzināties, ka Debesīs viņiem ir Draugs, kas par tiem aizlūdz un darbojas to [286] labā! Redzot Kristus pacelšanos debesīs, viņu domas un uzskati par šo vietu krasi izmainījās. Pirms tam viņi debesis iztēlojās kā neierobežotu plašumu, garu pasauli bez noteiktas vielas. Tagad tās viņu priekšstatos saistījās ar domām par Jēzu, kuru tie mīlēja un godāja vairāk par visu, ar kuru tie bija sarunājušies un kopā ceļojuši, kuru aptaustīja ar savām rokām pat pēc augšāmcelšanās. (..)
Tagad Debesis tiem vairs nešķita kāda nenoteikta, neizprotama, ar bezmiesas gariem pildīta telpa. Tagad tie turp raudzījās kā uz savām nākotnes mājām, kur viņu mīļotais Glābējs tiem sagatavojis dzīvokļus. — 3SP, 262. (1878)
Bailes padarīt nākotnes mantojumu pārāk materiālu daudzus ir ierosinājušas tieši tās patiesības, kas mums uz Zemi liek skatīties kā uz savām mājām, izskaidrot garīgi. Kristus saviem mācekļiem apliecināja, ka Viņš aiziet tiem sagatavot mājokļus Tēva namā. — GC, 674,.675. (1911)
Uz atjaunotās Zemes atpestītie pavadīs laiku tādās nodarbībās, kas sākumā sagādāja prieku un laimi Ādamam un Ievai. Tiks atjaunota Ēdenes dzīve, dzīve dārzā un uz lauka. — PK, 730.,731. (c. 1914)
