Es redzēju citu lauku, pilnu ar visdažādākajām puķēm un, ziedus plūcot, izsaucos: "Tie nekad nenovītīs!" Pēc tam es redzēju kādu klajumu, apaugušu ar visbrīnišķīgāko zāli. Tā bija dzīvinoši zaļa un, lepni viļņojoties par godu Ķēniņam Jēzum, laistījās kā sudrabs un zelts. Tad mēs nonācām laukā, kas bija pilns ar visdažādākā veida dzīvniekiem — lauva, jērs, leopards un vilks, visi dzīvoja vienotā saimē. Mēs gājām tiem cauri, un tie mums mierīgi sekoja.
Pēc tam mēs iegājām mežā, ne tādā tumšā, kādi sastopami pie mums šeit; nē, nē, bet gaišā un ļoti krāšņā. Koku zari viegli šūpojās, un mēs visi [289] izsaucāmies: "Mēs bez bailēm dzīvosim tuksnesī un gulēsim mežos!" Tā mēs gājām cauri mežiem, jo atradāmies ceļā uz Ciānas kalnu. (..)
Uz kalna bija brīnišķīgs templis. (..) Ap to auga visdažādākie koki, kas šo vietu darīja vēl skaistāku: bukses, priedes un egles, eļļas koki, mirtes un granātābeles. Vīģes koki bija noliekušies zem smagās ienākušos augļu ražas. (..)
Un es redzēju galdu no tīra sudraba. Tas bija daudzas jūdzes garš, bet mūsu acis to varēja pārskatīt. Es tur ievēroju augļus no dzīvības koka, mannu, mandeles, vīģes, granātābolus, vīnogas un daudz dažādu citu augļu. Es lūdzu Jēzum atļauju no tiem ēst. — EW, 18,.19. (1851)
