Ar grauda nomešanu zemē Kristus simbolizē arī savu upuri mūsu atpirkšanas labā. “Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst,” Jēzus saka, “viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jāņa 12:24) Arī Kristus nāves rezultāts būs augļi Dieva valstībai. Tāpat kā augu valsts likumos, dzīvība būs Viņa nāves rezultāts.
Arī visiem tiem, kas kā Kristus darbinieki vēlas nest augļus, vispirms ir jākrīt zemē un jāmirst. Dzīvei jātiek iemestai pasaules vajadzību vagā. Patmīlībai un pašlabuma meklēšanai jāiznīkst. Taču pašuzupurēšanās likums ir pašaizsardzības likums. Zemē apraktā sēkla nes augļus, bet tie, savukārt, atkal tiek sēti. Tā vairojas raža. Zemkopis savus graudus pasargā, aizsviezdams tos projām. Tā tas ir arī cilvēka dzīvē — [87] dot nozīmē dzīvot. Pasargāta tiks tā dzīve, kas ar vieglu sirdi tiks nodota kalpošanā Dievam un cilvēkiem. Tie, kas Kristus labā upurē savu dzīvi šajā pasaulē, būs saglabājuši to mūžīgajai dzīvībai.
Sēkla mirst, lai uzdīgtu jaunai dzīvībai, un ar to mums tiek pasniegta mācība par augšāmcelšanos. Visi, kas mīl Dievu, no jauna dzīvos agrākajā Ēdenē. Par cilvēka ķermeni, kas tiek guldīts kapā, lai pārvērstos pīšļos, Dievs ir teicis: “Sēts top iznīcībā, un uzmodināts neiznīcībā. Sēts top negodā, un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā.” (1. Kor. 15:42,43)
Tādas ir dažas no daudzajām mācībām, ko sniedz dabas dzīvā līdzība par sējēju un sēklu. Kad vecāki un skolotāji mēģina šīs lietas mācīt, darbam jānorit praktiski. Lai bērni paši sagatavo augsni un iesēj sēklu. Kamēr tie strādā, tēvs, māte vai skolotājs var pastāstīt par sirds dārzu, labajām un ļaunajām sēklām, kas tajā tiek sētas; par to, ka, tāpat kā dārzs jāsagatavo parastajai sēklai, tā sirds jāsagatavo patiesības sēklai. Kad sēkla ir iesēta, bērniem var mācīt par Kristus nāvi, bet, kad uzdīgst asns, — patiesību par augšāmcelšanos. Arī sējumiem augot, var turpināt aplūkot saikni starp sēšanu dabā un garīgo sēšanu.
Līdzīgi vajadzētu pamācīt arī jauniešus. Viņiem vajadzētu mācīt apstrādāt augsni. Būtu labi, ja pie katras skolas atrastos zeme, ko var apstrādāt. Šādus zemes gabalus vajadzētu uzskatīt par paša Dieva skolas klasēm. Dabu vajadzētu uztvert [88] kā mācību grāmatu, kas jāpēta Viņa bērniem un no kuras tie var gūt zināšanas par dvēseles kultūru.
Apstrādājot zemi un kultivējot augsni, nepārtraukti var saņemt jaunas mācības. Apgūstot jaunu, neapstrādātu zemes gabalu, neviens necerēs tūlīt no tā iegūt ražu. Lai augsnē veiktu sagatavošanas darbus sēklas sēšanai, vajadzīga nopietnība, čaklums un neatlaidīgs darbs. Tas pats sakāms par garīgo darbu cilvēka sirdī. Tiem, kas jūt vajadzību pēc augsnes sagatavošanas, ar Dieva Vārdu ir jāieiet savās sirdīs. Tad tie ieraudzīs, ka atmatā atstāto sirds augsni ir uzplēsusi sirsnīgā, pakļaujošā Svētā Gara ietekme. Ja zemē netiek ieguldīts smags darbs, tad tā nenesīs ražu. Tāpat tas ir ar sirds augsni — Dieva Garam pie tās vispirms ir jāstrādā irdinot un apkopjot, un tikai tad tā var nest augļus Dievam par godu.
Augsne savas bagātības neražos, ja tā tiks kopta, strādājot impulsīvi. Nopietna uzmanība tai ir jāveltī ik dienas. Tā bieži un dziļi jāar, lai neļautu ieviesties nezālēm, kas labajai sēklai atņem barības vielas. Tādējādi tie, kas ar un sēj, sagatavojas ražai. Nevienam nav jāstāv uz lauka noskumušam pie savu cerību drupām.
Uz tiem, kas zemi apstrādās, no dabas mācīdamies garīgās patiesības, dusēs Kunga svētība. Apkopdams augsni, zemnieks pat nenojauš, kādas bagātības viņa priekšā pavērsies. Kaut arī tam nevajadzētu nicināt pamācību, ko var saņemt no pieredzējušajiem un ar ko zinoši cilvēki var dalīties, viņam tomēr arī pašam vajadzētu krāt atziņas . Tā ir daļa no viņa mācīšanās. Zemes apstrādāšana liecina par dvēseles audzināšanu.
[89] Tas, kurš sēklai liek uzdīgt, kurš dienu un nakti to kopj, kas tai dod spēju attīstīties, ir mūsu eksistences Autors, Debesu Ķēniņš, kurš vēl vairāk rūpējas un interesējas par saviem bērniem. Kamēr cilvēks sēj sēklu, kas uztur mūsu dzīvību uz zemes, Dievišķais Sējējs sēj sēklu, kas nesīs augļus mūžīgajai dzīvībai.
