Dieva Vārdam ir jābūt mūsu studiju priekšmetam. Tur atrodamajās patiesībās mums ir jāaudzina savi bērni. Tā ir neizsmeļama bagātība, taču cilvēki šo bagātību neatrod, jo tie nemeklē tik ilgi, kamēr tā kļūst par viņu īpašumu. Ļoti daudzi samierinās ar pieņēmumiem par patiesību. Viņi samierinās ar paviršu darbu, pieļaudami, ka pats galvenais tiem jau ir. Šādi cilvēki par patiesību pieņem [110] citu teikto, paši būdami par slinkiem, lai čakli un dedzīgi darītu darbu, ko Dieva Vārds aino kā apslēptās mantas atrakšanu. Taču cilvēku izgudrojumi nav tikai neuzticami; tie ir arī bīstami, jo tie cilvēku nostāda tajā vietā, kur jābūt Dievam. Tie noliek cilvēku izteikumus tur, kur vajadzētu būt “Tā saka tas Kungs”.
Kristus ir patiesība. Viņa vārdi ir patiesība, un tiem ir dziļāka nozīme, nekā tas izskatās, pavirši uzmetot acis. Visam Kristus teiktajam ir lielāka vērtība, nekā par to liecina vārdu vienkāršais skanējums. Svētā Gara atdzīvināti prāti aptvers šo atziņu vērtību. Tie pamanīs patiesības dārgakmeņus, lai arī šī bagātība būtu aprakta.
Cilvēciskas teorijas un pieņēmumi nekad nevedīs pie Dieva Vārda izpratnes. Tie, kas sevi uzskata par filozofijas izpratējiem, domā, ka viņu skaidrojumi noteikti ir zināšanu krātuves atslēga un ka tie pasargās no ķecerību ienākšanas draudzē. Taču tieši šie izskaidrojumi noved maldu mācībās un ķecerībās. Cilvēki ir pielikuši izmisīgas pūles, lai pēc savas izpratnes izskaidrotu sarežģītas rakstvietas, taču pārāk bieži viņu pūles tikai vēl vairāk sarežģī to, ko tie cenšas darīt skaidru.
Priesteri un farizeji domāja, ka dara lielas lietas, kad tie kā skolotāji Dieva Vārdam pievienoja savu interpretāciju, taču Kristus viņiem sacīja: “Jūs Rakstus neprotat, nedz Dieva spēku.” (Marka 12:24) Viņš tos apsūdzēja, teikdams, ka tie māca “tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles”. (Marka 7:7) Kaut arī šie cilvēki bija Dieva Rakstu skolotāji, kaut arī tika uzskatīts, ka tie saprot Viņa Vārdu, tie tomēr šo Vārdu nepildīja. Sātans bija aptumšojis viņu acis, un tie nesaskatīja īsto vēsti.
Daudzi tāpat rīkojas šodien. Šajā grēkā ir vainojamas daudzas draudzes. Pastāv briesmas, lielas briesmas, ka tie, kurus šodien uzskata par gudriem, var atkārtot [111] jūdu skolotāju kļūdas. Tie nepareizi izskaidro dievišķos Rakstus, un viņu kļūdainā patiesības izpratne dvēseles noved apjukumā un ietin tumsā.
Raksti nav jālasa blāvajā tradīciju un cilvēku pieņēmumu gaismā. Skaidrot Rakstus ar cilvēcisku tradīciju un izdomas palīdzību ir tas pats, kas ar lāpu mēģināt apgaismot sauli. Dieva Vārdam nav vajadzīga virs zemes radusies blāvā lāpas gaisma, lai tā godība kļūtu saskatāma. Tas pats par sevi ir gaisma, tā ir Dieva godības atklāsme, un līdzās tam jebkura cita gaisma ir blāva.
Taču šeit ir vajadzīgi nopietni pētījumi un rūpīga meklēšana. Laiskums nekad netiks atmaksāts ar asu un skaidru patiesības uztveri. Arī nevienu laicīgu svētību nevar iegūt bez nopietnas, pacietīgas un neatlaidīgas piepūles. Lai gūtu panākumus biznesā, ir vajadzīga vēlēšanās darīt un ticība, gaidot rezultātus. Tāpat bez nopietna darba mēs nevaram cerēt uz garīgu zināšanu iegūšanu. Tiem, kas vēlas atrast patiesības dārgumus, ir jārok tāpat kā kalnračiem, kas rok, meklēdami zemē apslēptus dārgumus. Negribīgs un vienaldzīgs darbs neko nepanāks. Ir svarīgi, lai veci un jauni ne tikai lasītu Dieva Vārdu, bet arī nopietni, no sirds to pētītu, lūdzot pēc patiesības un meklējot to kā apslēptu mantu. Tie, kas tā darīs, saņems atlīdzību, jo Kristus atdzīvinās izpratni.
Mūsu pestīšana ir atkarīga no zināšanām par patiesību, kas atrodas Rakstos. Dieva griba ir, lai mums tās būtu. Pētiet, ak, pētiet dārgo Bībeli ar izsalkušām sirdīm! Pārmeklējiet Dieva Vārdu, kā kalnracis pārmeklē zemi, lai atrastu zelta dzīslas. Nekad nepārtrauciet pētījumus, iekams neesat pārliecinājušies par savu stāvokli Dieva priekšā un Viņa gribu attiecībā pret jums. Kristus paziņoja: “Ko vien jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs ko lūgsit Manā vārdā, Es to darīšu.” (Jāņa 14:13,14 — KJV)
[112] Dievbijīgi un talantīgi cilvēki saskata mūžīgās patiesības, taču bieži vien tiem trūkst izpratnes, jo redzamās lietas aizsedz neredzamo lietu godību. Tam, kurš vēlas gūt sekmes apslēptās mantas meklēšanā, jānosprauž augstāki mērķi nekā šīs pasaules lietas, un visas spējas jāvelta pētīšanai.
Milzīgam daudzumam zināšanu, kuras varētu iegūt no Rakstiem, durvis ir slēgusi nepaklausība. Izpratne nozīmē paklausību Dieva pavēlēm. Rakstus nedrīkst pielāgot cilvēku aizspriedumiem un skaudībai. Tos sapratīs tikai tie, kas pazemīgi meklē patiesības atziņas, lai tām paklausītu.
Vai tu jautā: “Kas man jādara, lai es tiktu glābts?” Pie meklēšanas durvīm tev ir jāatstāj savi jau gatavie uzskati, kā arī mantotās un izstrādātās atziņas. Ja tu Rakstus pēti tādēļ, lai aizstāvētu savus uzskatus, tad nekad neaizsniegsi patiesību. Meklē, lai uzzinātu, ko saka tas Kungs. Ja tu meklēšanas procesā nonāc pie kādas pārliecības un redzi, ka tavi lolotie uzskati nesaskan ar patiesību, tad neizskaidro patiesību nepareizi un necenties to pielāgot savai nostājai, bet pieņem doto gaismu. Atver savu prātu un sirdi, lai tu spētu saskatīt to, kas Dieva Vārdā ir brīnišķīgs.
Ticība Kristum kā pasaules Pestītājam aicina pateikties par apgaismoto prātu, ko pārvalda sirds un kurš spēj ieraudzīt un novērtēt Debesu bagātības. Šī ticība nav atdalāma no nožēlas, atgriešanās un rakstura pārtapšanas. Ticība nozīmē to, ka cilvēks pieņem Evaņģēlija dārgumus kopā ar visiem noteikumiem, ko tie izvirza.
“Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3) Cilvēks to var mēģināt iedomāties vai uzminēt, taču, ja viņš neskatās ar ticības acīm, tad apslēpto mantu ieraudzīt nav iespējams. Lai nodrošinātu mums šo neaptveramo bagātību, Kristus atdeva savu dzīvību; [113] tomēr bez jaunpiedzimšanas ticībā Viņa asinīm nav grēku piedošanas, un neviena bojāejai pakļauta dvēsele neiegūst apslēpto mantu.
Lai izšķirtu Dieva Vārda patiesības, mums ir vajadzīga Svētā Gara gaisma. Skaistais dabā nav saskatāms, iekams saule, izklīdinājusi tumsu, nav izlējusi savu gaismu. Arī Dieva Vārda bagātības netiek atbilstoši novērtētas, kamēr tās neatklāj Taisnības Saules spožie stari.
Svētais Gars, ko no Debesīm sūta bezgalīgā mīlestība, Dieva lietas atklāj katrai dvēselei, kura pilnīgi uzticas Kristum. Vitāli svarīgās patiesības, no kurām ir atkarīga dvēseles pestīšana, Viņa spēkā tiek ierakstītas cilvēka apziņā, un dzīves ceļš kļūst tik skaidrs, ka nevienam tajā nav jākļūdās. Pētot Rakstus, mums vajadzētu lūgt, lai pār Vārdu spīd Svētā Gara gaisma un lai mēs redzētu un pienācīgi novērtētu tā dārgumus.
