Mat. 13:45,46
[115] Grēcinieku atpirkšanā iesaistītās mīlestības svētības mūsu Pestītājs salīdzināja ar dārgu pērli. Šo mācību Viņš ilustrēja ar līdzību par tirgotāju, kurš meklēja dārgas pērles un, “atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to”. Šī vērtīgā pērle ir Kristus pats. Viņā ir visa Tēva godība un visa Dievības pilnība. Viņš ir Tēva godības spožums un Viņa personu izteicošais tēls. Kristus raksturā atklājas Tēva īpašību godība. Katra Svēto Rakstu lappuse mirdz Viņa gaismā. Kristus taisnībai kā šķīstai, baltai pērlei nav ne vainas, ne traipa. Neviens cilvēka darbs lielo un dārgo Dieva dāvanu nevar padarīt labāku. Tajā nav nevienas plaisas. Kristū ir “apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības”. (Kol. 2:3) Viņš “mums [ir] kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu”. (1. Kor. 1:30) Viss, kas cilvēka dvēseles vajadzības un ilgas var apmierināt gan šajā, gan nākamajā pasaulē, ir atrodams Kristū. Mūsu Pestītājs ir tik dārga pērle, ka salīdzinājumā ar to visas pārējās lietas var uzskatīt par zaudējumu.
[116] Kristus “nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma”. (Jāņa 1:11) Dieva gaisma atspīdēja pasaules tumsībā, bet “tumsība to neuzņēma”. (Jāņa 1:5) Tomēr ne visi izrādījās vienaldzīgi pret Debesu dāvanu. Līdzībā pieminētais tirgotājs simbolizē to ļaužu šķiru, kas patiesi vēlējās iegūt patiesību. Vairākās tautās ir bijuši nopietni un domājoši vīri, kuri pagāniskās pasaules literatūrā, zinātnē un reliģijās ir meklējuši to, ko varētu pieņemt kā dvēseles dārglietu. Jūdu vidū bija ļaudis, kuri meklēja to, kā tiem trūka. Nesamierinājušies ar formālu reliģiju, viņi ilgojās pēc kaut kā tāda, kas būtu garīgs un sniegtu garīgu pacēlumu. Kristus izvēlētie mācekļi piederēja pie otrās grupas, bet Kornēlijs un Etiopijas galminieks — pie pirmās. Viņi bija ilgojušies un lūguši pēc gaismas no Debesīm, un, kad Kristus tiem atklājās, tie Viņu ar prieku pieņēma.
Līdzībā pērle netiek parādīta kā dāvana. Tirgotājs to nopirka, pārdevis visu, kas viņam bija. Daudzi ir neizpratnē par to, ko tas nozīmē, jo Rakstos Kristus tiek atklāts kā dāvana. Viņš ir dāvana, taču tikai tiem, kuri Viņam atdod sevi — dvēseli, miesu un garu — visu bez atlikuma. Mums ir jānododas Kristum un jādzīvo dzīve, kurā vēlamies paklausīt visām Viņa prasībām. Viss, kas mēs esam, visi mums piemītošie talanti un spējas pieder Kungam un tiem jātiek nošķirtiem kalpošanai Viņam. Kad šādi nododamies Kristum, Viņš ar visām Debesu bagātībām mums atdod sevi, un mēs iegūstam dārgo pērli.
Pestīšana ir bezmaksas dāvana, tomēr tā ir jāpērk, un tai jātiek pārdotai. Dievišķās žēlastības pārvaldītajā tirgū dārgā pērle tiek piedāvāta bez naudas un bez cenas. Šajā tirgū visi var [117] iegūt Debesu preces. Visiem ir atvērta patiesības dārgakmeņu krātuve. “Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis,” Kungs paziņo, “ko neviens nevar aizslēgt.” Neviens zobens nesargā šīs durvis. Pie durvīm un no iekšpuses atskan balsis: “Nāc!” Nopietni un mīļi mūs ielūdz Pestītāja balss: “Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts.” (Atkl. 3:8,18)
Kristus Evaņģēlijs ir svētība, kas var piederēt visiem. Pestīšanu spēj iegādāties kā visnabadzīgākie, tā arī visbagātākie, jo ne par kādu laicīgu bagātību to nevar nopirkt. To var iemantot ar labprātīgu paklausību, atdodot Kristum sevi kā Viņa atpirktu īpašumu. Izglītība, kaut arī tā būtu visaugstākā, pati par sevi nevar cilvēku pievest tuvāk Dievam. Farizeju rīcībā bija visas laicīgās un garīgās priekšrocības, un tie lielīgi teica: “Mēs esam “bagāti bagātīgi, un [mums] nav nekāda trūkuma” “; tomēr tie bija “nelaimīgi, nožēlojami, nabagi, akli un kaili”. (Atkl. 3:17) Kristus tiem piedāvāja dārgo pērli, taču viņu acīs tai nebija nekādas vērtības, un tie to nepieņēma. Tad Kristus šiem cilvēkiem teica: “Muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.” (Mat. 21:31)
Mēs nevaram nopelnīt pestīšanu, taču mums pēc tās ir jātiecas ar tādu interesi un neatlaidību, it kā mēs būtu gatavi aizmirst visu, kas ir pasaulē.
Mums ir jāmeklē dārgā pērle, taču ne laicīgos tirgos un ne laicīgā veidā. Cena, kas no mums tiek prasīta, nav zelts vai sudrabs, jo tie pieder Dievam. Aizmirsti tādu domu, ka laicīgas vai garīgas priekšrocības tev varētu nodrošināt pestīšanu. Dievs tevi aicina uz labprātīgu paklausību. Viņš tevi lūdz atteikties no saviem grēkiem. Kristus paziņo: “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis, uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēžu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:21)
[118] Ir tādi, kuri, šķiet, pastāvīgi meklē Debesu pērli. Tomēr viņi pilnīgi neatsakās no saviem sliktajiem ieradumiem. Tie nenomirst sev, lai viņos varētu dzīvot Kristus. Tādēļ tie arī neatrod dārgo pērli. Viņi nav uzvarējuši nesvēto godkāri un pasaulīgos valdzinājumus. Viņi nenes krustu un neseko Kristum pa sevis aizliegšanas un pašuzupurēšanās ceļu. Tie gandrīz ir kristieši, tomēr — ne gluži kristieši; šķiet, ka tie ir tuvu Debesu valstībai, taču viņi tur nevar ieiet. Būt gandrīz glābtam, bet ne pilnīgi glābtam, nozīmē nevis gandrīz aiziet bojā, bet pilnīgi aiziet bojā.
Līdzībai par tirgotāju, kurš meklēja dārgas pērles, ir divkārša nozīme — tā attiecas ne tikai uz cilvēkiem, kuri meklē Debesu valstību, bet arī uz Kristu, kurš meklē savu pazudušo mantojumu. Kristus, šis Debesu tirgotājs, meklēja dārgas pērles, un pazudušajā cilvēcē pamanīja kādu sevišķi dārgu. Grēka aptraipītajā un izpostītajā cilvēkā Viņš saskatīja pestīšanas iespējas. Sirdis, kuras ir bijušas kaujas lauks cīņā ar sātanu un kuras ir atbrīvojis mīlestības spēks, Pestītājam ir dārgākas nekā tās, kuras nekad nav kritušas. Dievs cilvēci neuzlūkoja kā lētu un nevērtīgu; Viņš uz to skatījās caur Kristu un redzēja, kāda tā varētu kļūt glābjošās mīlestības spēkā. Viņš sakrāja Visuma bagātības un atdeva tās, lai pirktu šo pērli. Bet Jēzus, to atradis, no jauna ievieto savā kronī. “Kā dārgakmeņi pieres rotā viņi mirdzēs Viņa zemē.” (Cak. 9:16) “Viņi būs Mani, saka tas Kungs Cebaots, tajā dienā, kad Es izveidošu savus dārgakmeņus.” (Mal. 3:17 — KJV)
Tomēr Kristus kā dārgā pērle un mūsu priekšrocība mantot šo Debesu bagātību ir temats, pie kura mums vajadzētu kavēties visvairāk. Svētais Gars ir tas, kas cilvēkiem atklāj dārgās pērles vērtību. Svētā Gara darbības laiks [119] ir laiks, kad īpaši tiek meklēta un atrasta Debesu dāvana. Kristus dienās daudzi dzirdēja Evaņģēliju, bet cilvēku prātus bija aptumšojušas viltus mācības, un pazemīgajā Galilejas Skolotājā [120] viņi nepazina Dieva Sūtīto. Taču pēc Kristus pacelšanās Debesīs Viņa kronēšanu starpniecības kalpošanas valstībā pagodināja Svētā Gara izliešanās. Gars tika dots piecdesmitajā dienā. Kristus liecinieki pasludināja augšāmceltā Pestītāja spēku. Tos aptumšotos prātus, kurus bija maldinājuši Kristus ienaidnieki, tagad pārņēma Debesu gaisma. Nu tie Viņu ieraudzīja paaugstinātu “par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas”. (Ap. d. 5:31) Tie Viņu ieraudzīja, Debesu godības apņemtu, ar bezgalīgi lielām bagātībām rokās, kuras Viņš ir gatavs dot visiem, kas nožēlo savu sacelšanos. Kad apustuļi atklāja Tēva Vienpiedzimušā godību, tika pārliecinātas trīstūkstoš dvēseles. Tā rezultātā cilvēki paši redzēja, kādi viņi ir — grēcīgi un aptraipīti, bet Kristus tiem atklājās kā Draugs un Pestītājs. Svētā Gara spēkā, kas bija pār ļaudīm, Kristus tika paaugstināts un pagodināts. Ticībā šie cilvēki Viņu skatīja kā tādu, kurš ir panesis pazemojumus, ciešanas un nāvi, lai tie neietu bojā, bet iegūtu mūžīgo dzīvību. Ar Gara starpniecību Kristus atklāsme ļaudīm lika sajust Viņa varu un majestātiskumu, un tie pret Viņu ticībā izstiepa rokas, teikdami: “Es ticu.”
Tad labā vēsts par augšāmcēlušos Pestītāju tika aiznesta līdz vistālākajiem apdzīvotās pasaules nostūriem. Draudze redzēja, kā jaunatgrieztie tai piepulcējās no visām pusēm. Grēcinieki pievienojās kristiešiem, meklēdami dārgo pērli. Bija piepildījies pravietojums, ka nespēcīgie būs “kā Dāvids”, un Dāvida nams — “kā tā Kunga eņģelis”. (Cak. 12:8) Katrs kristietis savā brālī redzēja dievišķās labvēlības un mīlestības līdzību. Visus interesēja tikai viena lieta. Lielā mērķa priekšā visi pārējie mērķi izzuda. Visas sirdis pukstēja vienā ritmā. Vienīgais ticīgo mērķis bija atklāt [121] Kristus rakstura līdzību un strādāt, lai paplašinātu Viņa valstību. “Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele. (..) Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Ap. d. 4:32,33) “Bet tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” (Ap. d. 2:47) Kristus Gars atdzīvināja veselu draudzi, jo šie ļaudis bija atraduši ļoti dārgu pērli.
Šīm ainām ir jāatkārtojas, turklāt vēl lielākā spēkā. Svētā Gara izliešanās piecdesmitajā dienā bija agrais lietus, taču vēlais lietus būs vēl bagātāks. Gars gaida mūsu lūgumus un gatavību To uzņemt. Svētā Gara spēkā Kristum vēlreiz jātiek atklātam visā Viņa pilnībā. Cilvēki saredzēs dārgās pērles vērtību un kopā ar apustuli Pāvilu teiks: “Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu.” (Fil. 3:7,8)
