Sātans ne no kā nebaidās tik ļoti kā no apstākļiem, ka Dieva ļaudis, likvidējot jebkuru šķērsli, nolīdzinātu ceļu, lai Kungs varētu izliet savu Garu pār sirgstošo un grēkus nožēlojošo draudzi. Ja notiktu pēc sātana prāta, tad gala laikā nenorisinātos nekāda, liela
vai maza, atmoda. Bet mēs neesam neziņā par viņa viltību, un šai ļaunajai varai ir iespējams pretoties. Ja Dieva Garam tiks sagatavots ceļš, svētības neizpaliks. Sātans Dieva svētības no Viņa ļaudīm var aizkavēt tikpat maz, kā aizdarīt debesu logus, lai lietus vairs nenāktu pār zemi. Bezdievīgie cilvēki un ļaunie gari nevar apturēt Dieva darbu vai arī nepieļaut Kunga klātbūtni Viņa ļaužu sanāksmēs, ja vien tie, ticībā pieķeroties Viņa apsolījumiem, ar salauztām un sagrauztām sirdīm, savus grēkus nožēlojot un atstājot, to no sirds vēlas. [134]
