Bērnībā un jaunībā raksturs ir visvieglāk iespaidojams. Tad arī jāiegūst kontrole pašam pār sevi. Mājas atmosfēras un sabiedrības ietekme būs jūtama visā mūžībā. To, vai cilvēka dzīves cīņa būs ieguvums vai zaudējums, noteiks agrīnajos dzīves gados izveidotie ieradumi un ne tik daudz dabiskā apdāvinātība.
Gan vecākā gadagājuma, gan jaunākie ļaudis savstarpējās sarunās, [135] šķiet, pārāk bieži bez ievērības atstāj pārsteidzīgu, neiecietīgu valodu. Viņi domā, ka pietiek, ja pēc tam atvainojoties piebilst: "Es nebiju visai piesardzīgs un nemaz tā īsti neapzinājos, ko saku." Tomēr Dieva Vārds uz to raugās daudz nopietnāk. Raksti dod liecību: "Ja tu vīru redzi, kam veikla mēle, tad zini, ka uz neprašu liekamas lielākas cerības nekā uz viņu." "Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti."
Lielāko daļu nepatikšanu, sirdssāpju un uztraukumu dzīvē rada pašsavaldīšanās trūkums. Ar pārsteidzīgiem, uzbudinājumā izteiktiem, bezrūpīgiem vārdiem vienā acumirklī var paveikt tik daudz ļauna, ko visā dzīves laikā ar nožēlu vairs nebūs iespējams padarīt par nebijušu. Kāpēc gan to cilvēku asie un neiecietīgie vārdi, kuriem vajadzēja savai apkārtnei sniegt palīdzību un dziedināšanu, ne reti saplosa sirdis, šķir draugus un daudziem izposta dzīvi?
Paškontroles trūkumu bieži sekmē pārmērīgs darbs. Bet Kungs nekad nespiež rīkoties pārsteidzīgi un bez apdoma. Daudzi uzņemas nastas, kuras žēlastības pilnais Debesu Tēvs tiem nekad nav paredzējis, un tad pienākumi viens pēc otra tiek veikti mežonīgā steigā.
Kungs vēlas, lai mēs saprastu, ka, tādā veidā sevi noslogojot un iegūstot sirds un nervu slimības, uztraucoties, dusmojoties un ķildojoties, mēs Viņa vārdu nekādā ziņā nepagodinām. Mums jāuzņemas vienīgi tik daudz atbildību, cik Kungs uzliek, un, uzticoties Viņam, jāsaglabā sava sirds tīra, maiga un līdzjūtīga.
