Jēzus atsacījās no sevis: lai ko arī nedarītu, nekur Viņš necentās izcelties. Ikvienā lietā Viņš pakļāvās sava Tēva gribai, un, kad Viņa misija šajā pasaulē tuvojās beigām, Kungs varēja apliecināt: "Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis." Un mums Viņš iesaka: "Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs." "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt." - Gāz savu
es
no troņa, lai tas dvēselē vairs neieņem valdnieka vietu!
Kas Kristu uzlūkos Viņa pašaizliedzībā un Viņa sirds pazemībā, tas līdzīgi Daniēlam, kurš ieraudzīja kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, būs spiests atzīties: "Es kļuvu galīgi bezspēcīgs." Cilvēciskā daba vienmēr vēlas sevi parādīt, ir gatava izcelties; bet, kas mācās no Kristus, būs brīvs no savtības, lepnuma un sevis paaugstināšanas kāres. Viņa dvēselē valdīs miers, jo paša
es
būs pakļauts Svētā Gara ietekmei. Mēs vairs nekārosim pēc augstākās vietas, netīkosim ar visiem spēkiem pievērst sev uzmanību, bet vienmēr apzināsimies, ka visaugstākais gods ir atrasties pie Pestītāja kājām. Mēs raudzīsimies uz Jēzu, ieklausoties Viņa balss norādījumos un gaidot uz Viņa rokas vadību. Apustulis Pāvils pats to piedzīvoja un varēja liecināt: "Es līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani." [163]
