Mūsu skolu audzēkņi varētu izplatīt labu iespaidu par savu Glābēju; bet kurš no viņiem piemin Kristus vārdu? Un kurš ir redzēts aicinām savus biedrus, lai tie atstātu grēka ceļus un izvēlētos svētuma taku?
Tā ticīgiem jauniešiem vajadzētu rīkoties, bet viņi to nedara, jo daudz patīkamāk ir pievienoties grēciniekiem sporta spēlēs un izpriecās. Jauniešu priekšā ir plašs darba lauks, tikai viņi to neredz. Ak, kaut tie reiz sāktu lietot savus garīgos spēkus, meklējot ceļus, kā aizsniegt grēci-niekus, kā viņus iepazīstināt ar dievišķo taisnību un ar lūgšanām pievest Kristum kaut vienu dvēseli!
Kāds cēls pienākums! Viena dvēsele, kas slavēs Dievu visā mūžībā! Viena dvēsele, kas baudīs laimi un mūžīgo dzīvību! Viens dārgakmens viņu vainagā, kas tur mirdzēs kā zvaigzne vienmēr, bezgalīgos laikmetos! Bet ir taču iespējams no maldiem pie patiesības un no grēka pie svētuma aizvest vairāk nekā tikai vienu dvēseli. Kunga pamācīts, kāds pravietis reiz apliecināja: "Tie, kas daudzus veduši pie taisnības (mirdzēs) kā zvaigznes mūžīgi mūžam." Tā tie, kas kopā ar Kristu un eņģeļiem būs iesaistījušies pazudušo dvēseļu glābšanas darbā, Debesu valstībā saņems bagātīgu atalgojumu. [206]
Es redzēju, ka jaunieši, atrodoties tur, kur tiem vajadzētu būt, un nododoties Dievam un patiesībai, varētu izglābt daudz dvēseļu, bet jaunatne, lielākoties dzīvo tā, ka viņu dēļ vēl citiem nopietni jāpūlas, lai tie paši nekļūtu par daļu no pasaules. Viņi paliek par nemitīgu rūpju un
sirdssāpju iemeslu. Viņu dēļ plūst asaras un vecāku sirds cīnās izmisuma pilnās lūgšanās. Tomēr tie turpina uzsākto ceļu, neņemot vērā sāpes, ko izraisa tāda rīcība. Viņi dur ērkšķus to cilvēku krūtīs, kas būtu gatavi mirt, lai tos glābtu un lai Kristus asins nopelnā tie kļūtu Dievam pieņemami.
