Veselība ir svētība, ko pareizi novērtē tikai nedaudzi, tomēr no tās lielā mērā atkarīga visu fizisko un garīgo spēku lietderība. Mūsu izjūtas un tieksmes būtībā nosaka visa mūsu organisma stāvoklis, un, lai mēs savas spējas varētu izlietot jo pilnīgāk, ķermeni vajadzētu uzturēt vislabākajā fiziskajā kondīcijā un visgarīgākajā stāvoklī. Jebkura lieta, kas mazina fiziskos spēkus, novājina arī prātu, un cilvēks vairs nav spējīgs tik viegli izšķirties starp pareizo un nepareizo.
Ļaunprātīgi izlietojot fiziskos spēkus, mēs saīsinām laiku, kurā varētu dzīvot Dievam par godu; mēs kļūstam nespējīgi veikt Kunga uzticēto darbu. Atļaujoties veidot sliktus ieradumus, ilgstoši paliekot nomodā nakts stundās un izdabājot apetītei uz veselības rēķina, mēs liekam pamatus savam vājumam.(..)
Kas tā saīsina dzīvi un, ignorējot dabas likumus, kļūst nespējīgi kalpot, ar to aplaupa Dievu. Turklāt viņi aplaupa arī citus cilvēkus, jo pašu vainas dēļ zaudē izdevības būt tiem par svētību,
veicot jebkuru Dieva uzticēto pienākumu. Un parasti tie nespēj padarīt arī to, ko vēl atlikušajā īsajā laika sprīdī būtu iespējams paveikt. Ja mēs tā, dzīvojot kaitīgos ieradumos, liegsim pasaulei saņemt svētību, Kungs mūs uzskatīs par vainīgiem. [236]
