Ļaudis ne vienmēr saprot, ko un kā vajadzētu lūgt. Lūgšanas nav domātas, lai informētu Dievu par kaut ko tādu, ko Viņš nezinātu, jo Kungs zina katras dvēseles noslēpumus. Mūsu lūgšanām nevajadzētu būt ne garām, ne skaļām. Dievs spēj lasīt pat slepenākās domas. Mēs varam lūgt klusībā, un Kungs, kas to redz, uzklausīs un izpildīs.
Lūgšanas, kurās mēs Dievam stāstam par savu nevērtību, kad paši tā nemaz nejūtamies, ir tīrā liekulība. Toties Kungs noteikti atbildēs uz nožēlas pilnām lūgšanām. "Jo tā [248] saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: "Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.""
Mums nevajadzētu censties ar lūgšanām noskaņot Dievu sev par labu; tām mūs jāieved saskaņā ar Viņu, un tās mūs neatbrīvo no pienākumiem. Lai cik nopietni un bieži mēs arī nelūgtu, Kungs to nekad nepieņems kā atvietojumu desmitā maksāšanai. Ar lūgšanu nav iespējams nolīdzināt parādu.(..)
