Lūgšana ir dvēseles elpošana. Tā ir garīgā spēka noslēpums. Neviens cits žēlastības līdzeklis to nevar aizvietot un pasargāt dvēseles veselību. Lūgšanā sirds nonāk tiešā saskarē ar dzīvības Avotu; tā stiprina ticības dzīves nervus un muskuļus. Ja jūs ignorēsiet lūgšanu ieradumu vai lūgsiet tikai [250] gadījuma pēc reizēm, kad šķiet izdevīgi, jūs pazaudēsiet savu atbalstu Dievā. Garīgās spējas zaudēs vitalitāti un ticības dzīvei pietrūks veselības un enerģijas. (..)
Tas ir kaut kas brīnišķīgs, ka mums ir pieejama iedarbīga lūgšana; ka nevērtīgai, maldīgai
mirstīgai būtnei ir iespējams savas vēlmes izteikt pašam Dievam! Kādu gan vēl lielāku priekšrocību cilvēks varētu vēlēties, kā būt savienotam ar mūžīgo Radītāju? Vājajam, grēcīgajam radījumam tiek dota iespēja runāt ar savu Meistaru! Mēs izsakām vārdus, un tie aizsniedz Universa Valdnieka troni. Vienkārši, kā kopīgi pa ceļu ejot, mēs varam sarunāties ar Jēzu, un uzklausīt Viņa apgalvojumu: "Es esmu tepat pie tavas labās rokas."
