Gan publiski, gan vienatnē lūdzot un izsakot savas vajadzības, mums ir iespēja Kunga priekšā locīt ceļus. Mūsu priekšzīme, Jēzus, "zemojās un lūdza". Arī par Kristus mācekļiem ziņots, ka tie "nometās ceļos un lūdza". Un apustulis Pāvils apliecina: "Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā". Tāpat darīja Ezra, izsūdzot Dievam Israēla grēkus, bet Daniēls pat "trīs reizes dienā nometās ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu".
Kunga bezgalīgais lielums un Viņa klātbūtnes apziņa iedveš patiesu godbijību. Šīm jūtām pret Neredzamo vajadzētu dziļi ietekmēt ikkatru sirdi. Lūgšanas vieta un stunda ir svēta, tāpēc ka klāt ir Dievs; un, ja cieņa tiek izteikta gan ar stāju, gan uzvedību, tad godbijības
izjūta vēl padziļinās. "Svēts un bijājams ir Viņa vārds", atzīst dziesminieks, un, izrunājot Kunga vārdu, eņģeļi aizklāj savu vaigu. Ar kādu gan daudz lielāku cieņu mums, kritušajiem un grēcīgajiem cilvēkiem, vajadzētu ņemt mutē Viņa vārdu!
Būtu labi, ja mēs, vai nu esam veci vai jauni, atkal un atkal rūpīgi apsvērtu Svēto Rakstu vārdus, kas norāda, cik svēta ir vieta, kur atklājas Kunga klātbūtne. "Novelc savas kurpes no savām kājām", Dievs pavēlēja Mozum pie degošā krūma, "jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme." Un Jēkabs pēc tam, kad sapnī bija redzējis eņģeļus, izsaucās: "Tiešām, tas Kungs ir šajā vietā, bet es to nezināju." [252]
