Bībeli pamet novārtā gan jaunieši, gan vecākās paaudzes ļaudis. To neizraugās par studiju priekšmetu un dzīves vadoni. Sevišķi nolaidīgi šajā ziņā ir jaunieši. Daudzi no tiem atrod laiku, lai lasītu citas grāmatas, bet tā Grāmata, kas rāda ceļu uz mūžīgo dzīvi, netiek ik dienas pētīta. Uzmanību pievērš nevērtīgiem stāstiem, bet pret Svētajiem Rakstiem izturas nevērīgi. Tomēr šī Grāmata var vadīt mūs uz labāku, svētāku dzīvi. Un jaunatne to tiešām uzskatītu par visinteresantāko, ko tā jebkad lasījusi, ja daiļliteratūra jau iepriekš nebūtu sabojājusi tās uztveri.
Pametot novārtā visiespaidīgāko gudrības avotu, Dieva Vārdu, jauniešu prāts zaudē cēlāko attīstības iespēju. Mēs taču pastāvīgi atrodamies Radītāja klātbūtnē un pasaulē, kuru esamībā izsauca pats Dievs, mēs esam veidoti pēc Viņa līdzības, un Viņš mūs mīl, par mums rūpējas un ir vienmēr nomodā — vai tie nav brīnišķīgi apceres temati, kas ieved ļoti plašos un cildenos pārdomu laukos? Kas sirdi un prātu atver tādiem vērojumiem, tas nekad vairs neatradīs prieku seklos, sensacionālos stāstos.
Nopietnos meklējumos iegūto pamatīgo Rakstu zināšanu nozīmi ir grūti par daudz augstu novērtēt. Tā kā "visi šie Raksti ir Dieva iedvesti" un spējīgi darīt "gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū", gādājot par to, "lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam", tad Bībele visaugstākā mērā prasa mūsu nedalītu uzmanību. Mums nekad nevajadzētu apmierināties [284] ar paviršām zināšanām, bet patiesības vārdus
vienmēr būtu jācenšas apgūt to pilnā nozīme, ar Svētajiem Rakstiem iepazīstoties pēc iespējas dziļāk.
