Nauda mums netiek dota, lai mēs pagodinātu un izceltu sevi. Kā uzticīgiem pārvaldniekiem mums tā jālieto par godu un slavu Dievam. Daži domā, ka Kungam pieder tikai daļa no viņu līdzekļiem, un, kad tie šo daļu ir nošķīruši reliģiskiem mērķiem vai labdarībai, tad atlikušo uzskata par personīgu īpašumu, ko var lietot pēc saviem ieskatiem. Bet te viņi kļūdās. Viss, kas mums ir, pieder Kungam, un mums jāatskaitās Viņa priekšā, kā mēs to izlietojam. No tā, kā mēs izmantojam katru grasi, kļūst redzams, vai mēs Dievu mīlam vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašu.
Naudai ir liela vērtība, jo ar to var paveikt daudz laba. Dieva ļaužu rokās tā nozīmē barību izsalkušajiem un izslāpušajiem un apģērbu kailajiem. Tā ir aizstāvība apspiestajiem un palīdzība slimajiem. Taču nauda nav vērtīgāka par smiltīm, ja tā netiek izmantota dzīves vajadzību apmierināšanai un nenes svētību citiem vai neveicina Kristus darbu. [311]
