Debesu Tēvs no mums prasa ne vairāk un ne mazāk par to, cik Viņš mums ir devis spējas kaut ko darīt. Viņš saviem kalpiem neuzliek nastas, kādas tie nespētu panest. "Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi." Dievišķās žēlastības spēkā mēs spējam veikt visu, ko vien Viņš no mums sagaida.
"No katra, kam daudz dots, daudz prasīs." Ja mēs būsim darījuši kaut par mata tiesu mazāk, nekā bija iespējams, ikvienam par to būs jāatbild. Kungs stingri izvērtēs katra kalpošanas iespēju, un neizlietotās izdevības tiks ņemtas vērā tāpat kā izlietotās. Dievs no mums prasīs atbildību arī par to, kas mēs būtu varējuši kļūt, ja būtu pareizi izlietojuši mums piešķirtās dāvanas. Mēs tiksim tiesāti pēc tā, ko mums vajadzēja darīt, bet ko nepaveicām tādēļ, ka savus spēkus neizlietojām, lai pagodinātu Dievu. Pat ja arī nezaudēsim savas dvēseles, mūžībā mēs tomēr aptversim savu neizlietoto talantu radītās sekas. Visas zināšanas un spējas, kuras varējām iegūt, bet neieguvām, tad būs mūžīgs zaudējums.
Taču, kad mēs pilnībā nododamies Dievam un savā darbā sekojam Viņa norādījumiem, atbildību par šī darba veikšanu uzņemas Viņš. Kungs nevēlas, ka mēs raizētos par to, vai mūsu godīgajiem centieniem būs sekmīgs rezultāts. Mums nekad nevajadzētu domāt par neveiksmi. Vai tad mēs nesadarbojamies ar To, kurš neizdošanos vienkārši nepazīst?
Mums nevajadzētu daudz runāt par savu vājumu un nespēju. Tā ir atklāta neuzticība Dievam un [310] Viņa Vārda noliegšana. Kad mēs kurnam par savām nastām un atsakāmies no pienākumiem, kurus Viņš mums piedāvā, tad ar to īstenībā apliecinām, ka Viņš ir bargs kungs un no mums prasa to, kā veikšanai nav devis spēku.
