Padomāsim arī par to, ka kristieši Ziemassvētkus svin, atceroties pasaules Glābēja piedzimšanu. Tomēr pārsvarā šīs dienas saistītas ar negausību un dzīrošanu, kad lielas naudas summas tiek izdotas nevajadzīgi, vienīgi izdabājot savām vēlmēm. Uz fizisko, garīgo un morālo spēku rēķina tiek apmierināta apetīte un jutekliskas iegribas. Tas jau ir kļuvis par ieradumu.
Augstprātība, mode un dzīru galdi ir aprijuši milzīgas naudas summas, kas patiesībā nevienam nav nesušas labumu, bet tikai pamudinājušas uz izšķērdību, kas Kungam nepatīk. Šīs dienas vairāk pagodina paša "es" nekā Dievu. Veselība tiek upurēta, nauda nevērtīgi izsviesta, [312] daudzi, pārēdoties un nododoties izlaidībai, zaudē dzīvību, un tiem vairs nav cerības uz mūžību.
Dievs tiktu pagodināts, ja Viņa bērni lietotu parastu, vienkāršu barību un savus līdzekļus lielākā vai mazākā apjomā pienestu kā upuri Kunga namā, lai rastos iespēja patiesības gaismu sniegt dvēselēm, kas vēl atrodas maldu tumsā. Tādā veidā ar dāvanām tiktu iepriecinātas atraitņu un bāreņu sirdis, atbalstot viņus dzīves ikdienā un apmierinot viņu izsalkumu.
