Kārdinot Jēzu tuksnesī, sātans cieta neveiksmi. Glābšanas plāns tika īstenots dzīvē. Augstā maksa par cilvēku atpestīšanu tika sagādāta. Tāpēc velns tagad cenšas iznīcināt kristiešu cerības pamatu un ievest tos maldu ceļos, lai viņi Kristus lielā upura nopelnā
tomēr [59] neko neiegūtu un netiktu glābti. Ar "visādiem netaisnības līdzekļiem" tas kritušos cilvēkus pavedina ticēt, ka viņi pavisam labi var iztikt arī bez salīdzinošā upura, ka tiem nemaz nav vajadzīga krustā piesistā un nāvi uzvarējušā Pestītāja palīdzība, ka Dieva labvēlību tie var iegūt ar saviem labajiem darbiem. Tā velns grauj cilvēku uzticību Bībelei, labi zinot, ka, izpostot šo patiesības indikatoru un gūstot panākumus šajā jomā, viņš pats būs drošībā.
Viņš cilvēku prātā nostiprina maldus, ka tāda velna vispār nav, lai, šim pieņēmumam noticējuši, ļaudis pārstātu pretoties tam, kā nemaz nav, un nabaga aklie mirstīgie beidzot atzītu, ka "viss esošais ir labs". Dievišķā atziņa tad vairs nenosaka viņu dzīves ceļu, bet sātans vēl
pamudina ticēt, ka Dievu lūgt nav nekādas vajadzības, ka tā ir tikai forma. Patiesībā gan tas pavisam labi zina, cik nepieciešamas ir pārdomas un lūgšana, lai Kristus sekotāji varētu palikt nomodā un spētu pretoties viņa viltībai un krāpšanām. Velns aplinkus cenšas novērst ļaudis no šī svarīgā ieraduma, lai tie vairs netiektos meklēt palīdzību no varenā Glābēja un nesaņemtu spēku ļaunā uzbrukumu atvairīšanai.
Ja mēs kļūstam nolaidīgi lūgšanās, tas visā pilnībā atbilst sātana plāniem, jo tad viņa neīstie brīnumdarbi tiek daudz labprātāk uzņemti. Ar viltīgajām kārdināšanām velns tagad pie cilvēkiem pūlas panākt to, kas tam neizdevās, kārdinot Kristu. Dažreiz viņš ierodas skaista jauna vīrieša izskatā vai arī kā patīkama, neskaidra ēna. Viņš dziedina slimības, un pieviltie mirstīgie to pagodina kā cilvēces labdari. (..) [60]
