Nevienu dabisku dziņu, nevienu gara spēju vai sirds vēlmi ne uz brīdi nevajadzētu atstāt bez Svētā Gara kontroles. Nav nevienas Dieva piešķirtas svētības vai pieļauta pārbaudījuma, kam Viņš ir licis nākt pār mums, ko sātans nevarētu un negribētu izmantot, lai kārdinātu, mocītu un iznīcinātu dvēseli, ja vien mēs tam dodam vismazāko izdevību. Tāpēc, lai cik liela arī nebūtu kāda cilvēka saņemtā garīgā gaisma, lai cik daudz tas nebūtu baudījis dievišķo labvēlību un svētības, tam vienmēr pazemīgi jāstaigā Kunga priekšā, ticībā lūdzot, kaut Dievs vadītu ikkatru domu un pārvaldītu ikvienu tieksmi.
Visiem, kas apliecina savu dievbijību, ir svēts pienākums rūpēties par garastāvokli, lai pat vislielākajos izaicinājuma brīžos varētu parādīt pašsavaldīšanos. Lai gan Mozum bija jānes visai grūta nasta un tikai nedaudzi cilvēki jebkad ir tik smagi pārbaudīti kā viņš, tas tomēr nekādā ziņā neattaisnoja grēku. Dievs saviem ļaudīm ir paredzējis bagātīgu palīdzību, un, paļaujoties uz Viņa spēku, tie nekad nekļūs par dažādu apstākļu rotaļlietām. Grēku nevar attaisnot pat ar visstiprākajām kārdināšanām. Lai cik liels spiediens arī netiktu izdarīts uz dvēseli, pārkāpumu nosaka vienīgi mūsu pašu rīcība. Nekādiem zemes vai elles spēkiem nav varas piespiest kādu darīt kaut ko ļaunu. Sātans uzbrūk mūsu vājajām vietām, bet mums nav jāļauj tam gūt virsroku. Lai cik smags un negaidīts arī nebūtu trieciens, Kungs ir paredzējis palīdzību, un Viņa spēkā mēs varam uzvarēt. [63]
