Tie, kas par galveno vērtību savā dzīvē uzskata gan ēstkāres, gan citu iegribu apmierināšanu, nekad nebūs labi un patiesi lieli cilvēki. Lai kādu stāvokli tie arī neieņemtu pasaulē, Dieva skatījumā viņi paliks neievērojami, vāji un samaitāti. Pēc Debesu noteiktās likumsakarības šo cilvēku izvirtības pazīmes atspoguļojas [67] jau viņu sejas izteiksmē. Viņu domas saistās pie šīs Zemes lietām, tās ir pasaulīgas, bet vārdi atklāj prāta zemo līmeni. Tie savu sirdi ir piepildījuši ar nekrietnām vēlmēm, tā kā Dieva līdzība viņos ir gandrīz vai pilnīgi izdzēsta. Saprāta balss ir apslāpēta, spriedums - samaitāts. Ak, cik ļoti cilvēka daba tiek pazemota, nododoties juteklībai! Kādos gan ļaunuma un neprāta dziļumos var nonākt ikviens, kas savu gribu labprātīgi pakļauj sātanam! Tad patiesība jau veltīgi runā uz saprātu, jo sirds pretojas tās šķīstajiem principiem.
