Sātans pamudina ļaudis domāt, ka, piedzīvojot zināmu jūtu saviļņojumu, tie jau ir atgriezušies. Bet viņu izturēšanās veidā nav notikusi nekāda pārmaiņa, to rīcība ir palikusi tāda pati kā agrāk. Viņu dzīve neuzrāda labus augļus. Tie gan lūdz bieži un ilgi un pastāvīgi stāsta par savām gadījuma rakstura izjūtām, tomēr nav mainījuši savu
dzīvesveidu; viņi ir piekrāpti. Viņu piedzīvojumi nesniedzas tālāk par jūtām. Tie savu namu ceļ uz smiltīm, un, vētrai nākot, tas tiek noslaucīts no zemes.
Daudzas nabaga dvēseles atkal taustās tumsā, tiecoties [72] pēc izjūtām, kuras citi it kā esot piedzīvojuši. Tās neņem vērā faktu, ka tam, kas tic Kristum, par savu glābšanu jārūpējas ar bijāšanu un drebēšanu. Atgriešanās pie Dieva sevī ietver daudz dažādu pienākumu. Grēciniekam ir jānožēlo agrākā rīcība un jāuzrāda patiesa ticība. Kad Jēzus runā par jaunu sirdi, Viņš ar to domā saprātu, dzīvi un visu cilvēcisko būtni. Ja sirds ir pārveidota, tad mūs vairs nesaista šī pasaule, bet Kristus. Jauna sirds nozīmē jaunu izpratni, jaunus mērķus un motīvus. Un kādas ir tās pazīmes? - Pilnīgi izmainīta dzīve, kad cilvēks savtībai un lepnībai mirst katru dienu, pat katru stundu.
