Mūsu jaunieši sastapsies ar visdažādākajiem kārdinājumiem, tāpēc viņus vajadzētu audzināt tā, lai tie paļautos uz augstāku varu un skaidrāku mācību, nekā to var sniegt mirstīgie. Visur ir atrodami mūsu Kunga nicinātāji, kas pieraduši necienīt kristietību. Viņi to uzskata par bērnu spēlīti, kas domāta neizglītoto ļaužu lētticībai.
Kam nav morāla spēka, tas patiesību nevar aizstāvēt, jo tādam nebūs drosmes paziņot: "Ja jūs šīs sarunas nepārtrauksiet, tad es ilgāk nevaru uzturēties jūsu sabiedrībā. Pasaules Glābējs Jēzus ir arī mans Pestītājs, un uz Viņu balstās mana cerība mūžīgai dzīvei." Bet tas ir vienīgais veids kā dažus apklusināt. Ja jūs sāksit argumentēt, arī viņiem radīsies savi pierādījumi, un nekas, ko jūs teiksit, tos pat neskars. Tomēr, ja jūs nostāsities par Kristu, ja paliksit nelokāmi paļāvībā uz Debesu Dievu, tad panāksit to, ko nevar sasniegt ar pierādījumiem, — jūs tos pārliecināsiet par viņu mācības nepatiesumu ar savas dievbijības spēku.
Nav skumjāka skata par to, ja, uzticoties paši savai ierobežotajai izpratnei un nepamatotajiem argumentiem, ļaudis, kas atpirkti ar Kristus asinīm [89] un apveltīti ar spējām pagodināt Dievu, sāk izsmiet žēlastībā sūtītās Evaņģēlija vēstis un aizliegt Kristus dievību. Kad tos pārbauda bēdas, kad vaigu vaigā jāsastopas ar nāvi, tad visi šie rūpīgi koptie maldīgie secinājumi izgaist līdzīgi ledum saules staru iespaidā. Cik briesmīgi ir stāvēt pie tāda cilvēka zārka, kas atraidījis dievišķo žēlastību! Cik šausmīgi apzināties, ka dzīve ir pazaudēta! Šeit guļ kāds, kam bija iespēja tiekties pēc visaugstākā mērķa un iegūt mūžīgu labklājību, bet viņš savu dzīvi pakļāva ļaunajam un nonāca cilvēciskās filozofijas slazdos, kļūstot par rotaļlietu sātana rokās. Kristieša cerība ir drošs un stiprs dvēseles enkurs, kas sniedzas iekšā aiz priekškara, kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis. Lai sagatavotos nākotnes lielajiem notikumiem, mums katram darāms personīgs darbs.
