Jēzus uzvarēja kārdinājumus tādā pašā veidā, kā to varam mēs: izmantojot spēku no augšienes, nevis no sevis.
Jēzus visu dienu bija smagi strādājis, mācīdams un dziedinādams ļaudis. Kad pienāca vakars, Glābējs kopā ar Saviem mācekļiem devās pāri ezeram. Viņš bija pārguris. Vīri tikko bija sākuši savu ceļojumu, kad Jēzus aizmiga laivas aizmugurē.
Mācekļi to pat nemanīja. Viņi bija zvejnieki, nevis skolotāji. Visu dienu Jēzus bija darījis Savu darbu; tagad bija pienācis laiks strādāt viņiem. Šie vīri varbūt jutās neērti, kalpojot cilvēkiem, kā to darīja Viņš, lai gan viņi mācījās. Bet tie ļoti labi pārzināja jūru un laivas un bija pārliecināti, ka varēs tikt galā ar visu, kas notiks.
Sākumā mācekļi par vētru neuztraucās. Šajā ūdenskrātuvē viņi bija piedzīvojuši dažādas vētras un spējuši pārciest tās visas. Cīņa, lai noturētu kontroli pār laivu, aizņēma visu viņu uzmanību, un, kad vētra plosījās visstiprāk, viņi pat bija aizmirsuši, ka laivā ir arī Jēzus. Tas šķiet neticami, vai ne? Mēs brīnāmies, kā viņi varēja to aizmirst.
Bet cik daudz reižu mēs paši esam aizmirsuši Jēzu? Vai ar jums tā kādreiz ir gadījies? Vai kādreiz esat gandrīz cietuši nelaimes gadījumā uz šosejas un atklājuši, ka paļaujaties uz savām braukšanas spējām, nevis lūdzat palīdzību no augšienes? Vai jums kādreiz ir bijusi ģimenes krīze, kad bijāt dusmīgi, izteicāt skarbus vārdus un tad mēģinājāt nogludināt domstarpības, bet tikai pēc tam atcerējāties par lūgšanu? Kad viens no jūsu bērniem tiek ievainots vai saslimst, ko jūs saucat vispirms, — ģimenes ārstu vai Lielo Ārstu? Vai pat šodien ir iespējams, ka mēs aizmirstam: Jēzus ir mums blakus?
Jēzus un Viņa mācekļu pieredzētais tajā naktī ezerā ir līdzība, kas dota mums šodien par to, kā Kungs pārvarēja kārdinājumu. Kad Jēzus vētras dēļ tika pamodināts, Viņš bija pilnīgi mierīgs. Viņa vārdos un skatienā nebija manāmas bailes, jo to nebija Viņa sirdī. Bet Viņš neizturējās tā, it kā Viņam būtu dievišķs spēks. Viņš nesaglabāja mieru tāpēc, ka būtu zemes, jūras un debesu Valdnieks. No šīm spējām Viņš bija atteicies un sacīja: “Es no Sevis nespēju darīt nekā.” (Jāņa 5:30) Viņš paļāvās uz Sava Tēva spēku. Tā bija ticība — ticība Dieva mīlestībai un rūpēm, kas Jēzum deva mieru, un spēks, kas apstādināja vētru, bija Dieva spēks. Tāpat kā Jēzus rada mieru Sava Tēva pavēnī, arī mums ir jāpaļaujas uz sava Glābēja rūpēm.
Cik bieži mēs pārdzīvojam to pašu, ko mācekļi! Kad sākas kārdinājumu vētra, nozib spēcīgs zibens un mūs apskalo viļņi, mēs cīnāmies ar notiekošo vienatnē, aizmirsdami, ka ir Kāds, kurš var mums palīdzēt. Mēs paļaujamies uz saviem spēkiem, līdz zaudējam cerību un esam gatavi nebūtībai. Tad mēs atceramies par Jēzu, un, ja lūdzam Viņu mūs glābt, mēs nebūsim to darījuši veltīgi. Kaut gan ar skumjām Glābējs norāj mūsu neticību un pašpaļāvību, Viņš nekad neliedz mums palīdzību.
Tās ir labas ziņas, ka Jēzus uzvarēja tāpat, kā to varam arī mēs. Tās ir labas ziņas, jo Viņš dzīvoja dzīvi tā, kā mums tā ir jādzīvo. Kad Viņš dzīvoja Savu dzīvi, paļaudamies uz Tēvu, Viņam, salīdzinot ar mums, nebija nekādu priekšrocību. Tās ir labas ziņas, jo Viņš guva uzvaru, un Viņā arī mēs to varam gūt. Viņa attaisnojošās žēlastības dēļ Viņa uzvara tiek ieskaitīta mūsu kontā, kad mēs nākam pie Viņa pēc piedošanas. Bet Viņš mums piedāvā daudz vairāk, ne tikai šo aizstājošo uzvaru. Ja mūsu dzīvē ir Viņa spēks, arī mēs paši varam piedzīvot Viņa uzvaru. Jēzus neizmantoja īpašības un spējas, kas cilvēkiem nebūtu pieejamas ticībā Viņam. Visi Viņa sekotāji var iegūt Viņa nevainojamo cilvēciskumu, ja viņi paļausies uz Dievu tāpat, kā to darīja Viņš. Kristus uzvarēja kārdinājumu tajā spēkā, ko arī mēs varam iegūt. Viņš paļāvās uz Dieva troni, un nav tāda cilvēka, kuram nebūtu pieejama tāda pati palīdzība ticībā Dievam. Cilvēks var iegūt dievišķu dabu; nav tādas dvēseles, kas kārdinājumu un pārbaudījumu laikā nevarētu lūgt Debesu palīdzību. Kristus nāca, lai atklātu Sava spēka avotu un ļaudis nekad nepaļautos uz savām vājajām cilvēciskajām spējām.
Nākdams uz šo pasauli, Kristus nolika malā Savu dievišķo spēku. Tomēr Viņš guva uzvaras ar dievišķā spēka palīdzību. Viņš neizmantoja Savu iedzimto dievišķumu, bet paļāvās uz spēku no augšienes. Un šis spēks ir pieejams arī mums. Tāpat kā Jēzus dzīvē, arī mūsu dzīvē dievišķais var tikt apvienots ar cilvēcisko, un mēs varam iegūt dievišķu dabu, kā arī kļūt par uzvarētājiem (2. Pētera 1:4).
