Jēzum grēks šķita riebīgs. Kamēr mēs paļausimies uz Dievu, arī mums grēks tāds šķitīs.
Tāpēc, ka Jēzus visu zemes dzīvi vadīja, paļaudamies uz Savu Tēvu, tāpēc, ka Viņš nekad nepadevās kārdinājumam tikt šķirts no Sava Tēva, sātans nespēja Viņu kārdināt padoties grēkiem (daudzskaitlī). Viņam grēki šķita riebīgi.
Atkal un atkal tam tiek sniegti pierādījumi inspirētajos Rakstos. Ebrejiem 1:9 teikts: “Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību.” Jebkurš pārkāpums, nesaskaņas, samaitājoša iekāre, ko izraisīja grēks, sagādāja Viņam mokas. Lai gan Jēzus pilnībā nīda grēku, Viņš uzņēma Savā dvēselē visas pasaules grēkus. Viņa raksturs pauda pilnīgu noliegumu pret grēku. Ja vien mēs varētu saprast vārdus, “ka Viņš pats kārdināts un cietis”... Lai gan Viņš bija brīvs no grēka izpausmēm, Viņa svētā daba bija pretrunā ar ļaunumu — tas Viņam radīja ārkārtīgas sāpes. Jēzus ienīda tikai vienu lietu pasaulē, un tas bija grēks. Viņš nevarēja noraudzīties uz sliktu darbu, nesajuzdams sāpes, kuras nebija iespējams noslēpt. Jēzus cieta proporcionāli tam, cik pilnīgs bija Viņa svētums un cik ļoti Viņš nīda grēku. Viņš juta riebumu, kad redzēja, ka atrodas starp cilvēkiem, kurus kontrolē sātans.
Dažreiz cilvēki mēģina pierādīt, ka Kristus tika kārdināts ar ļaunumu tāpat, kā tiek kārdināts grēcīgs cilvēks, kad viņš dzīvo atšķirtībā no Kristus. Viņi saka, ka grēki un kārdinājumi, ko sātans piedāvāja Kristum šajā pasaulē, Viņam šķita pievilcīgi, bet Viņš sakoda zobus, iztaisnoja muguru un atteicās darīt to, uz ko dabiskās vēlmes mudināja. Nekas nevarētu būt tālāk no patiesības.
Vēl viena teorija ir tāda, ka Kristum ļaunas lietas šķita pievilcīgas, ka Viņš izjuta iekāri, mantrausību un dusmas, bet Savas mīlestības dēļ pret Tēvu atteicās darīt to, uz ko citos apstākļos atsauktos ar lielāko prieku. Inspirētie Raksti neatbalsta arī šo teoriju. Lai gan tā ir taisnība, ka Viņa mīlestība pret Tēvu bija ļoti liela, Viņa riebums pret grēku arī bija pietiekami stiprs. Viņam grēks šķita riebīgs, nevis patīkams.
Pētot Kristus dzīvi un dabu, labās ziņas ir tādas, ka arī mums pret grēku un ļaunumu var būt tāda pati attieksme kā Viņam. Mums nav jādzīvo sava kristīgā dzīve ar vēlmi, kaut mēs varētu piedalīties grēcīgās pasaules aktivitātēs, bet jāsakož zobi un jāpiespiež sevi to nedarīt. Mums nav jācenšas iedvest sevī mīlestību pret Dievu, lai mēs būtu gatavi noliegt savus dabiskos instinktus un tādējādi darītu laimīgu Viņu. Mēs varam izbaudīt tādu pašu uzvaru kā Jēzus — uzvaru ne tikai pār grēcīgām darbībām, bet arī pār grēcīgām vēlmēm. Tā ir uzvara, kas sniedzas pāri uzvedībai, līdz pat dziļākajām sirds vēlmēm un ilgām. Mums grēks var šķist tikpat nepieņemams kā Jēzum.
Un atkal jāsaka, ka pierādījumi, ko par šo tēmu varam atrast inspirētajos Rakstos, ir ļoti pārliecinoši. Kad mēs tiekam ietērpti Kristus taisnīgumā, mums nav vēlmes pēc grēka. Mēs varbūt pieļausim kļūdas, bet ienīdīsim grēku, kas lika ciest Dieva Dēlam. No savas sāpīgās pieredzes mēs varam iemācīties, cik grēks ir ļauns — kāds ir tā spēks, tā radītā vainas apziņa, tā sagādātās ciešanas —, un raudzīties uz to ar riebumu. Atjaunota sirds nīst grēku. Kad mēs iepazīsim Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi. Novērtējot Kristus raksturu un dzīvojot sadraudzībā ar Dievu, arī mums grēks sāks šķist nīstams.
Vai jums grēki šķiet pievilcīgi? Varbūt nepieņemami un nīstami? Atšķirība ir tajā, vai jūs esat iepazinuši Dievu, kā jums ir dota iespēja Viņu pazīt. Jūs nevarat nīst grēku, cenzdamies to darīt. Jūs iemācāties nīst grēku, veltot nepieciešamās pūles, lai iepazītu Dievu un katru dienu pavadītu sadraudzībā ar Viņu. Lai cik tālu jūs būtu, pētot glābšanu ticībā Jēzum Kristum, jūs vienmēr nonākat vienā un tajā pašā vietā. Vai jūs Viņu pazīstat? Viņa pazīšana ir pamats visām lietām, kas seko. Pazīt Viņu nozīmē iegūt mūžīgo dzīvību.
