Mēs nekad nevaram b ū t tādi, kāds bija Jēzus, bet mēs varam d a r ī t to, ko darīja Viņš.
Vai atceraties dziesmu “Meistaram Jēzum līdzīgs vēlos būt”?
Vai ir iespējams būt tādiem, kāds bija Jēzus? Vai varbūt šī dziesma ir kļūdaina? Vai ir iespējams dažās jomās būt tādiem, kāds bija Jēzus, bet citās ne?
Tātad mēs zinām, ka ir veids, kurā mēs nekad nevarēsim būt tādi kā Jēzus, jo Viņš ir Dievs, bet mēs neesam. Viņš ir mūsu Radītājs, un mēs esam tikai radījumi. Mēs varam mantot Viņa dievišķo dabu, ja Viņš pastāvīgi mājo mūsu dzīvē. Bet mēs nekad nebūsim vairāk kā tikai cilvēciskas būtnes. Tātad šajā jomā mēs nekad nebūsim kā Jēzus.
Kristus nākšana cilvēka miesā vienmēr ir bijis un būs noslēpums. Ar to, kas ir atklāts, pietiek gan mums, gan mūsu bērniem. Lai katrs cilvēks uzmanās un necenšas padarīt Kristu par cilvēku, kas ir līdzīgs mums, jo tā tas nevar būt.
Bet pat tad, ja ierobežojam savus salīdzinājumus ar Jēzus dabas cilvēciskajiem aspektiem, mēs joprojām atskārstam, ka nekad nevarēsim būt tieši tādi paši kā Viņš. Kā mēs jau noskaidrojām 90. tēzē, Viņš piedzima, būdams svēts, bezgrēcīgs pēc dabas. Mēs piedzimām, būdami šķirti no Dieva, grēcīgi pēc dabas no dzimšanas. Kamēr vien mēs dzīvosim šajā pasaulē, mūsu būtību raksturos šī atšķirība.
Vēl viens veids, kurā mēs nekad nelīdzināsimies Jēzum, ir mūsu grēcīgā pagātne. Mums ir slikta vēsture. Visas mūžības garumā mums vienmēr būs vajadzīga Kristus taisnojošā un piedodošā žēlastība, lai nolīdzinātu mūsu pagātnes grēkus. Tā kā Jēzus nekad negrēkoja, Viņam nebija grēcīgas pagātnes.
Tomēr mums ir iespējams būt līdzīgiem Jēzum! Mēs varam dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus, un strādāt tā, kā strādāja Viņš. Mēs varam iegūt uzvaru pār kārdinājumiem tāpat, kā to darīja Viņš, paļaudamies uz spēku no augšienes, nevis uz sevi. Mēs varam dzīvot attiecībās ar Dievu, tāpat kā Viņš dzīvoja, un tādējādi saprast, ka atšķirībām starp Viņu un mums nav nekādas nozīmes.
Jēzus dzīvoja kā cilvēks. Visas dzīves laikā uz šīs zemes Viņš nekad neizmantoja Savu dievišķo spēku līdz pat Augšāmcelšanās rītam.
Jēzus veica ļoti daudz brīnumu: Viņš uzmodināja mirušos, dziedināja slimos, šķīstīja lepras slimniekus, izdzina ļaunos garus, staigāja pa ūdens virsmu, lasīja cilvēku domas. To visu tieši tāpat spēja arī Viņa sekotāji. Darbus, kurus Jēzus veica, īstenībā veica Viņa Tēvs. Jēzus to apstiprināja Jāņa 14:10: “Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.”
Kristus zemes dzīves laikā bija situācijas, kad dievišķais izpaudās cilvēciskajā. Pirmā reize bija tempļa šķīstīšana, kad uz brīdi šķita, ka cilvēciskais ir atgājis sānis un cilvēce redz nedaudz no dievišķā, kas mīt iekšienē. Bet pat šeit dievišķais tikai spīdēja cauri, nevis guva virsroku. Pat tad visu vadīja un noteica Tēvs, un tā bija Tēva dievišķā daba, kas atklājās Viņa Dēlā.
Bet vēl svarīgāka par brīnumiem, kurus Jēzus veica, ir uzvara, kas Viņam tika dota cīņā ar ienaidnieku. Sadraudzībā ar Tēvu, paļaudamies uz Viņu, Glābējs guva uzvaru. Un Viņa uzvara var būt arī mūsējā. Tāpat kā Tēva darbi tika parādīti Jēzus dzīvē, Viņš var darboties arī mūsos, “jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta”. (Filipiešiem 2:13)
