Kristīgā kalpošana garīgajā dzīvē ir atbilstīga kalpošanai fiziskajā dzīvē.
Kad kapteiņa Edija Rikenbeikera lidmašīna tika notriekta virs Klusā okeāna Otrā pasaules kara laikā, pirms nelaimē izdzīvojušos izglāba, viņi vairākas nedēļas peldēja glābšanas laivā bez ēdiena un ūdens. Rikenbeikers un leitnants Džeimss Vaitekers aprakstīja šo piedzīvojumu grāmatā We Thought We Heard the Angels Sing (“Mēs domājām, ka dzirdam eņģeļus dziedam”). Viens no viņu apkalpes locekļiem nomira pirms glābšanas operācijas, bet pārējie pavadīja diezgan ilgu laiku strīdoties, vai ēst šī mirušā ķermeni. Beidzot tie viņu apbedīja jūrā.
Bet pieņemsim, ka pirms šo vīru glābšanas es piebraucu tiem blakus ar savu motorlaivu. Viņi raugās uz mani ar savām iegrimušajām acīm, cenzdamies saprast, vai esmu tikai mirāža. Bet es saku: “Jums, puiši, ir problēma. Jūs neizskatāties sevišķi veseli. Jums nepieciešams vairāk vingrot!”
Un viņi atbild: “Bet tev ir nepieciešams iegūt vairāk smadzeņu!”
Ilgu laiku dažas draudzes ir bijušas pārliecinātas, ka veids, kā ieinteresēt cilvēkus par garīgām lietām, ir iesaistīt viņus liecināšanā citiem un kalpošanā. Tāpēc tiek uzaicināts draudzes labākais tirdzniecības pārstāvis, kurš mēģina panākt, ka visi katru dienu dodas no mājas uz māju, pārdodot reliģisko literatūru un mācot Bībeles patiesības.
Uz aicinājumu atsaucas apmēram 5 procenti draudzes locekļu un nopietni cenšas to darīt. Bet šādām aktivitātēm patiesībā nav nekādu panākumu. Tas tikai liek daudziem atstāt draudzi, lai viņi nejustos vainīgi par savu pasivitāti.
Ir muļķīgi mēģināt pārliecināt cilvēkus vingrot, ja viņi ir gandrīz miruši. Ir muļķīgi un pilnīgi bezcerīgi mēģināt pārliecināt cilvēkus vingrot, ja viņi vēl nav pat dzimuši.
Tādēļ pēc tam daži nolemj izmēģināt vēl vienu metodi. Viņi dara visu iespējamo, lai izraisītu cilvēkos interesi par garīgiem jautājumiem. Viņi sāk, uzsverot mūsu attiecības ar Dievu un to, kas mums darāms ar savu ticību un nodošanos Viņam. Sākumā tādos gadījumos ir ļoti liela atsaucība, bet tad tā pierimst un izzūd.
Beidzot daži saprot, kur slēpjas problēma: ir nepieciešams sākt, uzsverot garīgās lietas, bet pēc iespējas ātrāk jāmudina cilvēki iesaistīties kristīgajā kalpošanā. Mēs varam uzturēt dzīvi Kristū tikai tad, ja tajā dalāmies. Un vienīgais, kas ļaus to nezaudēt, ir uzreiz sākt liecināt par labo vēsti citiem.
Spēks rodas trenējoties; aktivitāte ir tā, kas nosaka dzīvi. Tie, kuri vēlas uzturēt kristīgu dzīvi, pasīvi pieņemot svētības, kas saņemamas žēlastībā, un nedarot neko Kristus labā, vienkārši mēģina dzīvot ēzdami, bet nestrādādami. Garīgajā pasaulē, tāpat kā tas ir fiziskajā, šāda attieksme vienmēr beidzas ar deģenerāciju un sabrukumu. Cilvēks, kurš netrenēs ķermeni, drīz vien nevarēs to pakustināt. Kristietis, kurš neizmanto savas Dieva dotās spējas, ne tikai cieš neveiksmi, cenzdamies pieaugt Kristū, bet viņš zaudēs arī tās prasmes, kas viņam jau ir.
Strādādams ar Saviem mācekļiem, Kristus izmantoja vislabāko metodi. Vispirms Glābējs aicināja šos vīrus sekot Viņam (sk. Mateja 4:19). Tad, pēc kāda laika, Viņš deva tiem uzdevumu: “Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” (Mateja 28:19)
Tikai mācoties, kā sekot Viņam, un turpinot to darīt, mēs esam gatavi iet uz priekšu.
