Mēs nevaram dot citiem to, kā mums pašiem nav.
Iedomājieties ainu tiesas zālē. Liecinieks nodod zvērestu, apsolot teikt “patiesību, visu patiesību un neko citu, bet patiesību”. Viņš apsēžas liecinieku vietā, un sākas izjautāšana.
“Kur jūs bijāt nozieguma naktī?”
“Mājās.”
“Ko jūs darījāt?”
“Es biju gultā, gulēju.”
“Vai jūs pamanījāt ko neparastu?”
“Nē.”
“Vai jūs ko dzirdējāt?”
”Nē, es nogulēju visu laiku.”
”Un jūs sevi saucat par liecinieku?”
Šajā brīdī “liecinieks” tiek izsūtīts no tiesas zāles, vai ne?
Vecajā Derībā ir interesants stāsts par liecinieku, kuram nebija nekā stāstāma. Absaloms bija pūlējies pārņemt sava tēva Dāvida valsti. Bija cīņa, un cīņas karstumā Absaloma ēzelis nokļuva zem kupla zara, un Absaloms palika karājoties savos matos! Kāds cilvēks bija šī notikuma liecinieks, un viņam tika pavēlēts doties pie ķēniņa Dāvida un redzēto pastāstīt.
Bet vēl kāds vīrs vēlējās darīt to pašu. Viņa vārds bija Ahimaācs. Viņš devās pie atbildīgā virsnieka un sacīja: “Ļauj arī man iet.”
Virsnieks atbildēja: “Kāpēc tu vēlies iet? Tev nav nekādu ziņu, ko pastāstīt.”
Bet Ahimaācs uzstāja. Un viņš ļoti labi skrēja, lai gan viņam nebija informācijas. Patiesībā viņš skrēja tik labi, ka apsteidza īsto liecinieku un nonāca galapunktā pirms viņa. Viņš ķēniņa priekšā nokrita uz ceļiem un sacīja: “Viss ir labi,” — kaut gan tā nebija. Bet, kad Dāvids pieprasīja, lai viņam pastāsta detaļas par Absalomu, viss, ko viņš varēja atbildēt, bija: “Es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja.” (2. Samuēla 18:29)
Daudzi cilvēki ar kristīgo ticību ir skrējuši tāpat kā Ahimaācs. Viņu aizrautība ir bijusi varena, bet viņu vēsts — vāja. Lai jūs būtu efektīvs liecinieks, jums jābūt kaut kam, par ko liecināt! Ja jums nav dzīvas ticības Kristum kā savam Glābējam, nav iespējams atstāt savu iespaidu skeptiskajā pasaulē. Mēs nevaram iedot citiem to, kā mums pašiem nav. Proporcionāli tam, cik liela ir mūsu pašu atdeve un nodošanās Kristum, mēs atstājam ietekmi, kas dod svētības un nodrošina cilvēces garīgo augšupeju. Ja nav patiesas kalpošanas, patiesas mīlestības, īstas pieredzes, nav arī spēka palīdzēt.
Pirmais solis, lai kļūtu par Kristus liecinieku, ir pašu pieredze kopā ar Viņu. Nepietiek ar to, ka esat redzējuši izmaiņas citu cilvēku dzīvē vai izjutuši Evaņģēlija spēka vēsmas. Kristīgajam lieciniekam vienmēr ir jāveido sava liecība uz paša pieredzes pamata. Nevienu neiespaidos kristīgais liecinieks, kurš teiks: “Es redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja.”
Liecība, ko pasaule šodien gaida, ir tā pati, ko Jēzus uzticēja bijušajam nešķīstā gara apsēstajam no geraziešu zemes. Viņš teica: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.” (Marka 5:19)
