Dari to zināmu pasaulei

Mervins Maksvels

Lapa kopā 73 PrevNext

“Nē, Dievs. Es nespēju sludināt!”

Millers arvien aktīvāk sāka darboties savā vietējā draudzē. Viņš pievērsa aizvien lielāku vērību grēcinieku atgriešanai un dalījās savā pārliecībā par Kristus nākšanu paziņām un draugiem, ar kuriem sarakstījās. Bet nekas nespēja apmierināt neatlaidīgo iekšējo aicinājumu sludināt. 1831. gadā, pēc trīspadsmit gadu ilgas vilcināšanās, viņa dvēseles nasta pēkšņi šķita nepanesama.

“Ej un dari to zināmu pasaulei!”

“Es tevi esmu iecēlis par sargu. Dari zināmu pasaulei!”

Stipri izbijies no Dieva aicinājuma, viņš pacēla acis no Bībeles, kuru lasīja. Bet vai tas bija Dieva aicinājums? Par to vispirms ir jābūt pārliecinātam. Viņš sita dūri uz galda un piecēlās. Tad nometās ceļos un lūdza: “Nē, Dievs. Nē! Tu zini, ka es nespēju sludināt. Es nespēju sludināt.

Bet varbūt tas ir Tavs prāts, ka es eju.

Kungs, es slēgšu derību ar Tevi. Ja Tu pavērsi ceļu, tas ir, ja Tu sūtīsi man aicinājumu sludināt, tad, ak, Kungs, es iešu.”

Viņš atvieglots nosēdās krēslā. “Nu, tā,” viņš nodomāja, “tagad man būs mierīgs prāts, jo, ja saņemšu aicinājumu, tad zināšu, ka ar mani ir Dievs. Bet maz ticams,” viņš apmierināti smaidīja, “ka kāds lūgs tādu piecdesmit gadus vecu lauksaimnieku kā es sludināt Kunga otro atnākšanu.”

Pēc pusstundas viņu uzmodināja skaļi klauvējieni pie durvīm.

“Kas varētu būt tik steidzīgs sestdienas rītā?” viņš sev nevērīgi pajautāja.

Klauvēšana atkārtojās. “Būs laikam jāiet paskatīties.”

“Labrīt, tēvoci Viljam,” pie durvīm jautri iesaucās zēns.

“Krustdēls Ērvings!” iesaucās Millers. “Ko tad tu dari tik agrā rītā sešpadsmit jūdzes (25,6 km) no mājām?”

“Tēvoci Viljam, es nācu jau pirms brokastīm, lai pateiktu tev, ka mūsu Drēzdenes baptistu sludinātājs nevarēs runāt rītdienas dievkalpojumā. Tēvs mani sūtīja, lai ataicinātu tevi. Viņš grib, lai tu nāc un runā par to, ko esi izpētījis Bībelē — par Kristus otro atnākšanu, tu jau zini. Vai nāksi?”


Piezīmes un norādes:

1. Stāstu par Viljamu Milleru un lielo otrās adventes atmodu vairākas reizes atstāstījis “Advent Shield” (“Adventes Vairogs”) un Millers pats, arī milleriešu adventisti Silvestrs Bliss (Sylvester Bliss), Īzaks Velkams (Isaac Wellcome), Džozefs Beitss (Joseph Bates) un Džeimss Vaits (James White); arī Dž. N. Lafboro (J. N. Loughborough), M. Elsvorts Olsens (M. Elsworth Olsen), Everets N. Diks (Everet N. Dick), F. D. Nikols (F. D. Nichol), Lerojs Edvīns Frūms (LeRoy Edwin Froom), Arturs Vaitfīlds Spaldings (Arthur Whitefield Spalding), Vitnijs R. Kross (Whitney R. Cross), Džeroms Klārks (Jerome Clark), Deivids Tolmedžs Arturs (David Tallmadge Arthur) un citi. Vēstules, publikācijas un pirmavoti glabājas Aurorā, Ilinoisas štatā, Auroras koledžas bibliotēkā Orina Rou Dženksa adventes materiālu memoriālajā kolekcijā (Orrin Roe Jenks Memorial Collection of Adventual Materials); arī Berienspringsā (Berrien Springs), Mičiganas štatā, Endrūsa universitātes (Andrews University) Džeimsa Vaita bibliotēkas Mantojuma kabinetā (Heritage Room); Elenas Vaitas arhīvos (Ellen G. White Estate), dažās citās bibliotēkās, mikrofilmā “Millerites and Early Adventists” (Ann Arbor, Mich.: University Microfilms, 1978).
2. Samuel Eliot Morison, “The Oxford History of the American People” (New York: Oxford University Press, 1965), 398. lpp.
3. Sylvester Bliss, “Memoirs of William Miller” (Boston: Joshua V. Himes, 1853), 47. lpp.
4. Blisa darbā “Memoirs” (6. lpp.) teikts, ka Milleram bijis uzdots lasīt svētrunu “Vecāku pienākumu svarīgums” (“Importance of Parental Duties”) no grāmatas “Praudfuta praktiskās svētrunas” (Proudfoot''s Practical Sermons”). Šķiet, šeit domāta Aleksandra Praudfita (Alexander Proudfit) svētruna “Vecāku pienākums pret bērniem” (“The Duty of Parents to Their Children”) grāmatā “Praktiskā dievbijība trīspadsmit lekcijās” (“Practical Godliness in Thirteen Discourses — Salem, 1813).
5. Par Millera atgriešanos un aicinājumu stāsta viņš pats darbā “Apology and Defence” (Boston: Joshua V. Himes, 1845).', '1', 2, 'history

Lapa kopā 73 PrevNext