Kāds ir tavs vissvarīgākais jautājums? Kad to jautāja Danielam Vebsteram, viņš sacīja, ka tas ir par viņa atbildību pret Dievu. Bet savā dzīvē atceros brīžus, kad acumirkļa vissvarīgākais jautājums bija tik vien kā: „Kur es varētu iegūt naudu saldējumam?”
Droši vien arī tev tā ir gadījies. Atceros, kā reiz kārtoju radioamatiera eksāmenu un pēc tam visu nakti paliku nomodā, domādams par licences saņemšanu. Tad mans svarīgākais jautājums bija: „Kad es saņemšu savu licenci, lai varētu iziet ēterā un sazināties ar citām radiostacijām?”
Bada nomocīto pasaules daļu iedzīvotāju svarīgākais jautājums varētu būt: „No kurienes nāks nākamais kumoss?” Pastāv iespēja sastapties arī ar citiem nopietniem jautājumiem: „Kur es varētu iegūt jaunu automobili?” vai „Kā tikt galā ar turpmākajiem izdevumiem?” Pieļauju, ka šie ir svarīgi jautājumi. Bet dzīves vissvarīgākais jautājums ir jautājums par mūžību.
To es gribētu kopā ar tevi nedaudz pārspriest, apelējot pie veselā saprāta.
Reiz dzirdēju par kādu skotu zēnu, kurš, kādu dienu pārnācis mājās, teica: „Esmu nolēmis kļūt par mācītāju.”
Viņa gudrais vectēvs atbildēja: „Dēls, šim nolūkam tev ir vajadzīgas trīs lietas. Tās ir zināšanas, Dieva žēlastība un veselais saprāts. Ja tev nav zināšanu, tad tu tās vari iegūt mācoties, ja tev trūkst Dieva žēlastības, tad tu vari lūgt par to. Bet, ja tev trūkst veselā saprāta, tad ej vien atpakaļ rakt kartupeļus, jo ne Dievs, ne cilvēki tevī negribēs klausīties.”
Pasaules gudrākais cilvēks īsteno gudrību apraksta šādi: „Pieņemies izpratnē, pieņemies prātā; .. jo īstās gudrības sākums ir, .. ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā!” (Sal. pam. 4:5, 7) Ļoti daudziem no mums veselā saprāta ir vairāk nekā to izrādām. Tomēr vajadzētu lietot katru veselā saprāta collu, jo bez tā visai pasaules gudrībai gandrīz nav vērtības.
Viena no jomām, kurā daudziem pietrūkst veselā saprāta, ir jautājums par dzīves perspektīvu.
Šķiet, ka vecu vecais teiciens „aiz kokiem nevar saredzēt mežu” ietver vismaz šādu domu: ir iespējams tā iedziļināties detaļās, ka aizmirstam kopainu, vai arī tik daudz domāt par tagadni, ka aizmirstam nākotni. Tas var notikt skolā, darbā, kā arī sabiedriskajā darbībā.
Ir viegli iestigt mūsu tagadējās dzīves ainās, kas salīdzinājumā ar laiku un mūžību ir šauras. Es tev gribētu atgādināt, kādēļ esam pasaulē, kā arī to, ko Dievs uzskata par veiksmi. Jēzus reiz stāstīja līdzību par maziem šķūņiem un lielu muļķi. Bagāts un, iespējams, arī labs cilvēks izdarīja vienu kļūdu — savos aprēķinos un domāšanā viņš neietvēra Dievu. Viņa svarīgākais jautājums bija: „Kur lai atrodu vietu savu mantu glabāšanai?”
Beidzot viņš nolēma: „Man jānoplēš mazie šķūņi un jāuzceļ lielāki.” Kad šis cilvēks bija sakrājis daudz mantas, kādu dienu apsēdies, viņš sev teica: „Ēd, dzer un atpūties!”
Bet Dievs, dodams mums nelielu ieskatu šā cilvēka sirdī, rāda, ka viņa dzīves ķēdē trūkst kāds svarīgs loceklis — sava Radītāja iekļaušana kopējā ainā. Viņš aizmirsa, ka Dievs liek viņa sirdij pukstēt, ka Dievs ir dzīves īstais autors, kas regulē asiņu riņķošanu dzīslās. Šis vīrs kļuva pašpaļāvīgs, uzskatīdams sevi par visu lietu un norišu pārvaldītāju.
Es ticu, ka Dievs ir tas, kas tieši šajā brīdī liek manai sirdij pukstēt. Neviens zinātnieks pasaulē nav spējīgs paveikt tādu brīnumu un izveidot cilvēka organismu. Nav taču pat tāda cilvēka, kas varētu no nekā radīt labības graudu, kur nu vēl cilvēku! Esmu redzējis graudus, kas izskatās glīti un labi, bet pēc iesēšanas tos var laistīt kaut vai līdz pasaules galam — tie tik un tā nekad neuzdīgs. Zinātnieki spēj analizēt labības graudu un precīzi pateikt, no kādiem elementiem tas sastāv un kādas ir šo elementu proporcijas; viņi pat prot tos savienot kopā, un tomēr tur pietrūkst dzīvības! Pat visapdāvinātākais zinātnieks nespēj radīt graudu, no kura varētu izaugt raža ar simtiem jaunu labības graudu.
Daži tic, ka Dievs uz šīs zemes ir radījis dzīvību un tad licis tai automātiski turpināties. Bet es tomēr ticu, ka lielais Visuma Dievs uztur manu sirdsdarbību katru brīdi, arī tagad! Un šis pats Dievs mūs uzaicina aplūkot dzīvi no Viņa redzes viedokļa. Tomēr mūsu pasaulē viss tiek vērtēts, raugoties no cilvēku izveidotiem standartiem. Būdami cilvēki, mēs esam raduši vērtēt dzīves veiksmi kā materiālisti, un, ja kādam pasaulē veicas materiālā ziņā, mēs viņu apbrīnojam.
Reiz lasīju kādu sarakstu, kurā bija iekļauti veiksmīgi ļaudis. Šie cilvēki bija uzkrājuši milzu bagātības. Divi no viņiem dalīja pirmo vietu ar pusotru miljardu dolāru katram: Hovards Hjūzs un Žans Pols Getijs. Man, protams, nav vēlēšanās atrasties tur, kur Hovards Hjūzs, un nezin vai es gribētu mainīties vietām arī ar Žanu Polu Getiju. Interesanti piezīmēt, ka viņu labklājība tomēr vēl netiek līdzi pasaules bagātākajam vīram — Džonam D. Rokfelleram, kura vārds vēl joprojām ir pazīstams. Kad Rokfellers mira, viņš bija divus miljardus dolāru vērts!
Kādu dienu mēģināju aprēķināt, cik ilgs laiks man būtu vajadzīgs, lai sakrātu tik lielu naudas summu. Es iedomājos: ja katru gadu varētu noguldīt bankā 2000 dolāru, tad gan būtu laimīgs (tas būtu gandrīz par 2000 dolāru vairāk, nekā es noguldu katru gadu!). Ja tomēr es to varētu darīt katru gadu, cik ilgi nāktos krāt, lai man būtu tikpat daudz naudas, cik Rokfelleram, kad viņš mira? Miljons gadu. Tā ir milzīga nauda! Tomēr, kad Ņujorkas avīzes paziņoja par Rokfellera nāvi, virsrakstos varēja lasīt: „Džons D. maksā savu pēdējo parādu.” Arī tie miljoni, ko es šajā pasaulē būtu varējis sakrāt, nav spējīgi paildzināt dzīvi. Endrū Kārnegijs reiz izteicās, ka viņš dotu savam ārstam miljonu dolāru katru gadu, ja vien tas uzturētu viņa dzīvību pēc 80 gadu vecuma. Bet par naudu nevar nopirkt dzīvību!
Dzīves mērķim jābūt kaut kam daudz lielākam par finansiālo veiksmi, un Bībele skaidri parāda, kas šis mērķis ir. Jāņa 3:16 mums ziņo, ka ir tikai divi ceļi: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Tikai divi ceļi — pazust vai dzīvot mūžīgi. Mat. 7:13, 14 tie aprakstīti gan kā platais ceļš, ko izvēlas daudzi, gan arī kā šaurais ceļš, ko atrod tikai daži. Kāpēc tikai daži? Vai tāpēc, ka to būtu pārāk grūti atrast? Nē, cilvēki glābšanas plānu neuztver nopietni, jo tas ir ļoti vienkāršs; viņus tas neinteresē. Vairums vēlas darīt pēc sava prāta. Ja tu vēlētos noskaidrot dažādu cilvēku priekšstatus par Dievu, glābšanu un Viņa valstības sasniegšanu, tu atkal un atkal dzirdētu vienu un to pašu atbildi: „Ak, tev jādzīvo pēc Zelta Likuma.”
Es, protams, arī ticu Zelta Likumam; es pat domāju, ka tas ir brīnišķīgs likums, bet ar to nepietiek! Cilvēks var pavirši paskatīties uz Zelta Likumu, Dievu joprojām atstājot pilnīgi ārpus sava redzesloka. Bet glābšanai un mūžīgajai dzīvībai ir tiešs sakars ar lielo Visuma Dievu, kā tas arī atklājas Jēzū Kristū. Lūk, kur tas viss atrodams! Jēzus ir paskaidrojis, ka mums ir izvēle iet vienu no diviem ceļiem — mūžīgās dzīves vai nāves ceļu. Šī izvēle atkarīga no tā, vai mēs pieņemam pestīšanas plānu un Kristus krustu vai nē.
Kādu dienu es iegāju slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā, lai apmeklētu kādu sievieti, kas bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Šī sieviete bija ļoti satriekta un vīlusies, un viņas vēlēšanās nomirt gandrīz vai bija piepildījusies. Es stāvēju pie viņas gultas brīdī, kad viņa pamodās no dziļā miega, un nekad neaizmirsīšu viņas dusmas, kad tā apjauta, ka joprojām jādzīvo. Viņa iesaucās: „Man nebija izvēles, kad ienācu šajā pasaulē! Tāpēc man jābūt izvēlei iziet no tās!”
Jā, tas tiešām ir loģiski — nevienam no mums nebija izvēles, ienākot šajā pasaulē. Kas bija atbildīgs par to?
Tu teiksi: „Atbildīgi ir mans tēvs un māte.”
Nē. Kas ir dzīvības autors? Tas joprojām ir Dievs! Kas ir atbildīgs par to, ka esmu dzimis? Dievs.
Kas ir atbildīgs par to, ka esmu dzimis grēka pasaulē? Joprojām Dievs! Par pašu grēka pasauli Viņš nav atbildīgs, bet Viņš ir atbildīgs par to, ka es esmu šeit.
Ja jau Viņš ir atbildīgs par manu dzimšanu, tad arī par situācijām, ar kādām man dzīvē jāsastopas. Vai Dievs jebkad ir uzvēlis mums atbildību par to, ka esam dzimuši grēka pasaulē? Nē! Bet, ja neesmu atbildīgs par dzimšanu grēka pasaulē, tad mana vienīgā izvēle ir noraidīt vai pieņemt Dieva glābšanas plānu, ko Viņš ir izstrādājis, lai atrisinātu grēka problēmu. Turklāt skaidri redzams, ka Dievs ir sevišķi pacietīgs ar mani, kamēr cenšos to saprast.
Dievs saprata mūsu dilemmu un sūtīja Jēzu kā reālu personu. Viņš zina, ko nozīmē atrasties pasaulē, kas cieš no grēka sekām: sāpēm, noguruma un raizēm. Viņš arī zina, kas ir asaras. Bet Jēzus vienmēr paturēja prātā savas misijas kopainu, un Viņa dzīve ir piemērs mums.
Ja, ņemot vērā mūžīgās dzīvības iespēju, esam aptvēruši savu privilēģiju būt dzimušiem šajā pasaulē un saglabājam skaidru izpratni laika un mūžības jautājumā, tad, šķiet, nekas mūs nevar atturēt no tā, ka pieņemam Dieva lielo plānu.
Bībele māca, ka „mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadu un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadu, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri”. (Ps. 90:10) Pat tad, ja es dzīvotu līdz 80 vai 100 gadiem, mans ieguvums nebūtu nekas vairāk kā grūtums un bēdas!
