Ieskats preses konferencē ar jaunievēlēto Septītās dienas Adventistu Ģenerālkonferences prezidentu Erton Köhler

Pārstāve no “Hope Channel”, Brazīlija: Šis ir īpašs laiks Brazīlijai un Dienvidamerikai. Un pirmā lieta, ka es gribu jautāt – ko Jūs vēlētos pateikt Brazīlijas un Dienvidamerikas cilvēkiem? 

Es esmu ļoti pateicīgs viņiem. Vairāk kā 30 gadus es kalpoju Brazīlijā. Dažādos tās reģionos. Un es ļoti daudz no šiem cilvēkiem esmu mācījies. Tie ir mani cilvēki, bet tagad tie nav vienīgie, kam es šobrīd kalpoju un kas ir manā sirdī. Man ir daudz draugu, brāļu un māsu visā pasaulē. Bet Dienvidamerikas cilvēki ir mani skolotāji un es esmu viņiem par to pateicīgs.  Un es ceru, ka, kalpojot šajā amatā, ar cieņu nesīšu šīs zemes vārdu.

Pārstāvis no žurnāla “Spectrum”: Ko Jūs plānojat darīt ar tādām lietām kā sieviešu ordinācija vai ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem?

(Smaida, auditorija smejas) Jau pašā sākumā Jūs man uzdodat šādu jautājumu? Man priekš Jums ir tikai divas atbildes. Numur viens, - es esmu atvērts runāt ar ikvienu, bet es būšu uzticīgs Bībelei. Visas šīs sarunas tiks attiecinātas mūsu vēstij, identitātei un mūsu ticībai Dieva Vārdam. Visi tie, kas būs atvērti saskaņot savu dzīvi ar Bībeli, es būšu atvērts runāt ar viņiem. Draudze ir priekš visiem. Es saprotu, ka mēs esam dažādi - kultūrā, valodā, dzimumos un daudzās citās lietās. Un es ticu, ka man ir jābūt vadītājam priekš viņiem visiem. Ne tikai daļai draudzes, bet visai draudzei. Bet kā Dieva draudzes līderim, man ir jābūt uzticīgam Viņa atklāsmei un es vēlos savu līderību balstīt uz Bībeli un būt atvērtam dialogam.

Pārstāve no “GC Youth”: Kā mastergaids un jauniešu vadītāja, es vēlos uzdot jautājumu – kāda ir Jūsu vīzija attiecībā uz jauniešiem draudzē?

Pirmkārt, ļaujiet man Jums kaut ko atgādināt. Man Sentluisa ir ļoti īpaša vieta, jo 2005.gadā es biju Dienvidamerikas Divīzijas Jauniešu nodaļas vadītājs. Tajā laikā es tiku arī ievēlēts par Jauniešu nodaļas vadītāju Ģenerālkonferencē. Tāpēc es nevarēju tur būt. Bet man bija labs kontakts starp šīm nodaļām. Es gribētu būt jauno cilvēku balss. Es vēlos dzirdēt viņu viedokli un lai mums būtu dialogs ar šiem jauniešiem. Viņi ir īpaši. Tur, kur ir jaunieši, tur ir nodošanās, radošums, fokuss. Mūsu draudzei ir vajadzīga šī enerģija, kas piemīt jauniešiem. Un es vēlos būt ļoti tuvu šai grupai.

Spānijas Ūnijas pārstāvis: Kas ir Jūsu lielākā prioritāte un lielākās bailes?

Kā jūs varat iedomāties, man nav bijis daudz laika, lai sakārtotu visas savas domas, lai atbildētu uz visu visaptverošā veidā. Bet es varu minēt vismaz divas lietas. Manas prioritātes – vienotība un misija. Divas lietas. Ja mums ir vienotība, mēs misijā būsim spēcīgāki.  Ja mēs esam vienoti, tad mūsu identitāte būs noteikta, tad Svētais Gars nāks un mājos mūsu vidū. Es uzskatu, ka vienotība ir lielākā vajadzība, kas mums, kā draudzei, ir. Es nesamazinu Bībeles vai Pravieša Gara vērtību, bet es ticu, ka tieši vienotība spēj pārvarēt izaicinājumus, kas mums ir. Tie, kas mani pazīst, zina, ka visus šos gadus, strādājot Brazīlijā, Dienvidamerikā, es biju fokusēts uz misiju. Jo es ticu, ka tas ir Dieva aicinājums mums. Es vēlos to uzsvērt. Un ticu, ka mums, kā draudzei, pozitīva darba kārtība ir draudzes misija. Lai paveiktu misiju, ko mums ir uzticējis Kungs.
Runājot par lielākajām bailēm, man nav bijis daudz laika par to domāt, pieņemot šo aicinājumu kalpot šajā amatā. Iepazīstinot sevi delegātiem, es minēju, ka pieņemu šo aicinājumu, uzticoties Dievam. Es nedomāju par nākamo nedēļu, nākamo mēnesi vai gadu. Es sagaidīšu katru jaunu dienu, ticot, ka Dievs visu vada. Protams, būs problēmas, izaicinājumi, kurus es nezināšu, kā risināt, bet ar lūgšanu un vadību no Bībeles, ar svētījušos cilvēku padomiem, mēs tās risināsim.  Nevaru pateikt vienas lielākās bailes. Man to ir daudz, bet es nevaru pateikt vienas konkrētas.

Global News Room pārstāvis: Ja Jums nebūtu nekādu ierobežojumu, ko Jūs darītu? Kas ir Jūsu sapnis, ko piepildīt? Ja Jums būtu pieejami visi nepieciešamie resursi?

Manā sirdī ir sapnis. Tas nav tāpēc, ka esmu prezidents vai sekretārs.  Tas ir mans personīgais sapnis, jo esmu tam nodevis savu dzīvi. Mana dzīve ir pilnībā veltīta draudzes misijai. Ja man būtu finanses, ietekme, visas iespējas bez ierobežojumiem, es gribētu sūtīt cilvēkus uz visiem mūsu zemes nostūriem, lai sludinātu par Otro Jēzus nākšanu. Tā būtu mana prioritāte.  

Pārstāve no Adventistu universitātes Rumānijā: Man ir jautājums – kāda ir Jūsu vīzija attiecībā uz izglītību? Un kādas ir Jūsu gaidas?

Man patīk sasummēt lietas. Mani kolēģi dažreiz jokojas, ka tev vienmēr ir divas vai trīs lietas ko teikt. Tas ir labākais veids kā mēģināt vienkāršot lai saglabātu skaidru virzienu. Un, domājot par izglītību, es domāju par šīm trīs lietām: pirmkārt – izcilība. Mūsu izglītībai ir jābūt labākajai akadēmiskajā vidē. Mēs neesam aicināti būt tikai garīgiem vai tikai fokusētiem uz misiju, bet tikpat svarīgi ir, ka esam aicināti uz izcilību. Cilvēkiem vajadzētu uzlūkot mūs un teikt – Vou! Šie cilvēki ir patiešām īpaši! Numur divi – mūsu identitāte. Adventistu izglītībai ir jābūt vairāk adventiskai. Jo Dieva svētības var nākt uz institūciju, kad to vada Dieva Vārds. Es ticu, ka identitāte šajās institūcijās ir vitāli svarīga. Un trešais – nodošanās misijai.  Mūsu universitātēs ir daudz jaunu, spožu, drosmīgu cilvēku, kas var izmantot savus talantus draudzes misijā.

Inter-Amerikas Divīzijas pārstāvis. Kāda ir Jūsu vīzija komunikācijas rīku izmantošanā, lai pabeigtu misijas darbu?

Mēs redzam, ka komunikācija ir svarīgākais draudzes stratēģijā. Izmantojot komunikāciju, mēs varam aizsniegt cilvēkus tur, kur tie atrodas. Mēs varam runāt valodā, ko tie saprot un kas viņiem ir saistoša. Mums ir jāiet laikam līdzi, modernizējot procesus, lai aizsniegtu viņu vajadzības. Mēs varam stiprināt draudzes vienotību un misiju cik tālu vien iespējams. Es redzu komunikāciju kā vienu no svarīgākajām draudzes stratēģijā. Ja Jūs paskatīsieties to laiku, kad es biju vadītājs Dienvidamerikā, jūs redzēsiet liecības, ka arī tad tā bija draudzes prioritāte.

Pārstāvis no “Adventist Today”: Apsveicu. Šis ir vēsturisks brīdis. Man ļoti simpatizē tas, ka esat atvērts runāt ar katru, vēlaties modernizēt procesus. Kā Jūsu vadīšana atšķirsies no iepriekšējās? Piemēram, atvērta komunikācija ar dažādu uzskatu cilvēkiem vai arī attiecībā uz modernizēšanu, piemēram, vai mēs varam attālināties no grāmatu izplatīšanas uz kaut ko kas ir daudz efektīvāks un labāks priekš apkārtējās vides? Kas iet roku rokā ar digitālajām lietām. Kā Jūsu vadīšanas stils atšķirsies?

Paldies par jautājumu. Es gribētu izvairīties no šādiem salīdzinājumiem. Es strādāju kopā ar mācītāju Tedu Vilsonu vairāk nekā 4 gadus. Es viņam uzticos. Es apbrīnoju viņu par viņa raksturu. Un nezinu, cik daudz vārdus es varētu izmantot, lai viņu raksturotu. Es neesmu tagad ieinteresēts teikt, ka esmu savādāks, nekā viņš. Man ir mans darba stils, viņam ir viņa stils. Ar laiku jūs redzēsiet šīs atšķirības starp mums. Uzticība Bībelei, Pravieša Garam – tas nemainīsies.  Bet esmu jaunāks, nekā viņš. Man patīk izmantot tehnoloģijas draudzes labā. Dažas no šīm lietām varbūt ikdienā būs redzamas. Komunikācijas rīki būs tas, ko Jūs noteikti redzēsiet, kur tiks ieguldīts daudz. Tehnoloģijas un resursi. Viss, ko varam izmantot, lai fokusētos uz misiju. Mums ir daudz kur augt. Es esmu daļa no administrācijas. Un, kad es saku, ka ir lietas, kas jāuzlabo, nav tā, ka es saku kaut ko pret vadību. Jo es esmu daļa no tās. Bet es ticu, ka laiku pa laikam mums ir jāpārvērtē situācija un investēt jomās, kas ir stratēģiski svarīgas. Un, turot roku uz pulsa, mēs varam izdarīt vairāk.

Pārstāvis no Trans-Eiropas Divīzijas: Man ir jautājums par vietējām draudzēm. Kā Jūs redzat draudzi pēc 5 gadiem? Jo vietējās draudzēs ir nopietni izaicinājumi. Tās sastopas ar teoloģiskām nesaskaņām, etniskām atšķirībām. Kādu Jūs vēlētos redzēt draudzi 2030. gadā?

Numur viens, - uzticīgai Dievam. Otrkārt, draudzei ir jābūt pieņemošākai attiecībā uz tiem, kas nāk uz draudzi. Mēs zaudējam cilvēkus, jo mēs mēdzam par tiem nerūpēties. Mums ir sarežģījumi piesaistīt cilvēkus “no malas”, jo mēs ļoti fokusējamies uz mūsu pašu atšķirībām. Tādām kā tradīcijas un citām lietām. Bet mēs nerūpējamies par cilvēkiem. Māceklība ir par to, ka mēs rūpējamies par cilvēkiem. Un es ticu, ka, ja mēs ieguldītos tajā mazliet vairāk, tas nestu pozitīvas pārmaiņas. Un draudze pēc pieciem gadiem varētu būt vairāk pieņemoša. Un treškārt, es vēlētos redzēt draudzi, kas vairāk ir fokusējusies uz misiju. Mēs ļoti daudz laiku zaudējam sapulcēs, iekšējo problēmu risināšanā utt., bet mums vajadzētu vairāk laiku veltīt misijai.  Es atceros, ka pirms vairākiem gadiem, kalpojot Brazīlijā, viens no draudzes vecākajiem teica: “Zini, kad mēs dzirdējām šo (tikko pieminēto preses konferencē) aicinājumu par grāmatu izplatīšanu, mēs to nepieņēmām. Mums likās, ka tas ir aicinājums citu pasaules valstu draudzēm. Trīs gadus mēs no tā izvairījāmies. Bet vēlāk mēs nolēmām, ka vajadzētu pamēģināt, - varbūt kādā Sabatā, dalīt šīs grāmatas”. Un tad viņš man teica: “Zini, es kaut ko iemācījos. Mēs bijām ļoti sašķēlusies draudze. Un kad mēs sākām koncentrēties uz misiju, es  sapratu, ka misija cilvēkus satuvina.”

Pārstāvis no “Advent Messenger”: Es gaidīju 5 gadus, lai uzdotu šo jautājumu. 2020.gada aprīlī, pandēmijas laikā, kad Jūs bijāt Dienvidamerikas Divīzijas prezidents, Jūs publicējāt vietnē Twitter aicinājumu lūgt pēc brīnumainas vakcīnas, kas palīdzētu cilvēkiem (..). Pandēmija ir beigusies.  Mēs redzam blaknes. Sazvērestību. Mans jautājums ir, vai Jūs uzskatāt, ka Dievs iejaucās, lai dotu mums brīnumainu vakcīnu?

Jūs piecus gadus gatavojāt šo jautājumu un vēlaties, lai es atbildu 2 minūšu laikā? (Smaida) Kad es veidoju šo postu, man nebija neviens kas palīdzēja uzturēt šo sociālo tīklu kontus. Es šo postu publicēju, jo mēs, Dienvidamerikā, bijām ļoti izaicinošā situācijā. Cilvēki, visapkārt mums, mira katru dienu. Un mēs meklējām kaut ko, kas atrisinātu šo problēmu. Dievs var veikt brīnumus un dziedināt cilvēkus vai Viņš var sūtīt kaut ko, piemēram, medikamentus, vakcīnu. Un dažkārt tas palīdz. Es zinu, ka mums ir bijis daudz polemiku par šo tēmu. Netērējiet tam laiku! Ja Jūs atbalstāt vakcīnas, lai Dievs Jūs svētī. Ja neatbalstāt vakcīnas, tad esiet laimīgi. Draudzē ir vieta visiem cilvēkiem. Gan tiem, kas pieņem un tiem, kas nepieņem vakcināciju. Mēs nevaram visu savu laiku veltīt, lai diskutētu par jautājumiem attiecībā uz šo.  Es ticu, ka mums ir jātic Dievam un jālūdz Viņš. Un Viņš darīs labāko katrā situācijā. Ar vakcīnām, medikamentiem, aizsardzības līdzekļiem un, dažkārt – brīnumiem. Bet es ticu, ka, ja kaut kas nav pret jeb opozīcijā Bībelei, mums ir jābūt atvērtiem mēģināt.  

Jaunievēlētais prezidents atbildēja vēl uz daudziem citiem saistošiem jautājumiem, tādiem kā līdzsvaru starp kalpošanu atbildīgā amatā un ģimenes dzīves līdzsvarošanu, mūziku draudzē, sieviešu kalpošanas lomu draudzē un attiecībā uz bērnu mantošanu Jēzum u.c. Visa intervija angļu valodā pieejama šeit (26:22 minūtē).


Tulkoja un publicēšanai sagatavoja: Elīna Ģipsle