Rudens kalnos ir brīnišķīgs gadalaiks, pilns fantastisku krāsu un spirgta dzestruma. Vienā no tādām rudens dienām atstāju sievu mājās skolojam dēlus, bet pats devos ārā gādāt malku. Pirmās ziemas pieredze ar grūto malkas gatavošanu dziļa sniega apstākļos man bija sniegusi labu mācību. Biju apņēmies ne tikai laikus sagatavot pietiekami daudz malkas nākamajai ziemai, bet arī strādāt pie ilgtermiņa plāna, saskaņā ar kuru man vajadzēja izveidot malkas uzkrājumu diviem gadiem. Vēlējos būt gatavs gadījumam, ja savainotos vai saslimtu, vai kāda cita iemesla dēļ nespētu fiziski strādāt. Divu gadu uzkrājums būtu pietiekama rezerve krīzes pārvarēšanai.
Devos uz vietu netālu no Tīpī ezera, kur iepriekš biju ievērojis vairākus sausus kokus. Izkāpis no mašīnas, aptuveni trīsdesmit pēdas augstāk uz kraujas redzēju nokaltušu koku, kas gāzdamies bija ieķēries starp diviem citiem kokiem. Tas bija apmēram astoņpadsmit collu diametrā, pelēks un izkaltis.
Uzkāpis līdz kritušajam kokam, es, stāvēdams tā lejas pusē, virzienā no galotnes uz resgali sāku atzāģēt sešpadsmit collu garus klučus, kādi bija nepieciešami manai krāsnij. Kad kārtējais klucis bija nozāģēts, to pagrūdu ar papēdi, un tas noripoja lejup pa nogāzi un apstājās blakus mašīnai.
Tā bija lieliska sistēma, un, kaut arī man bija jāstāv uz nogāzes, tur bija pietiekami daudz vietas darba veikšanai, tāpēc es to darīju, daudz nedomādams. Kad biju nonācis līdz vietai, kur kritušais koks bija iestrēdzis starp diviem blakus kokiem, un sāku zāģēt vietā, kurai vajadzēja atbrīvot stumbru, jutu, ka man vajadzētu pāriet kokam otrā pusē. Bet kāpēc gan? Mana sistēma taču darbojās nevainojami!
Tomēr torīt es biju lūdzis, lai Kungs mani vada. Es biju vēlējies, lai Viņš ir mans pastāvīgais Sabiedrotais, un es biju teicis, ja Viņš mani mudinās ko darīt, es Viņam paklausīšu. No jauna jutu pamudinājumu turpināt darbu kokam otrā pusē, un šoreiz es apstājos. „Kungs, vai tas esi Tu? Vai Tu mani aicini pāriet kokam otrā pusē?”
„Jā, Džim,” atbilde bija skaidra.
„Labi, Kungs,” sacīju, rāpjoties kokam pāri, „bet tas ir smieklīgi.”
Pabeidzis no otras puses iesākto iezāģējumu, pārsteigts noraudzījos, kā vairākus simtus mārciņu smagais atbrīvotais baļķis cirtās sāņus tieši tajā virzienā, kur pirms brīža biju atradies. Nebiju aptvēris, ka krītot šis koks bija ieķīlējies starp blakus esošajiem kokiem ar ārkārtīgi lielu spriedzi. Patiesībā tas bija kā milzu uzvilkta atspere, kas to vien gaidīja, lai to atbrīvotu ar šo pēdējo liktenīgo iezāģējumu.
Nodrebēju, iedomājoties, ko šis sitiens būtu izdarījis ar mani, ja joprojām atrastos tajā pusē. Baļķa kustības kinētiskā enerģija būtu pārvērtusies varenā triecienā pa manām kājām apmēram ceļgalu augstumā, un es būtu katapultēts lejup pa trīsdesmit pēdu augsto krauju ar darbojošos motorzāģi rokā. Iespējams, baļķa trieciens vai kritiens ar zāģi rokā būtu mani nogalinājis tūlīt. Ja arī nē, man būtu ļoti niecīgas iespējas izdzīvot tik ilgi, līdz kāds mani atrastu. Neviens jau nezināja, kurp tieši biju devies.
Nešaubīgi sapratu, ka Kungs mani bija izglābis vismaz no nopietna ievainojuma, bet visdrīzāk no nāves. Es mācījos, ka Kungs ir blakus arī šeit, vientuļajā kalnu ielejā, gatavs palīdzēt pat pirms es pats aptveru, ka man ir vajadzīga palīdzība.
Efeziešiem 2:8 tas ir pateikts šādi: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Žēlastība ir Dieva pastāvīgā klātbūtne manā dzīvē. Tā mani uzrunā, lūdzas un aicina, cenšoties izglābt mani no manis paša. Ja vien es klausīšos, Gars mani vadīs, dos spēku un sargās.
Ja to visu dara Dievs, kāda tad ir mana daļa? Man ir jābūt labprātīgam pastāvīgi pakļauties Gara iedarbībai. Tā ir ticība! Tā ir apzināta izvēle pastāvīgi sadarboties ar Viņa klātbūtni. Tas arī nosaka atšķirību starp tikšanu katapultētam no trīsdesmit pēdu augstuma un palikšanu stāvam kopā ar savu dievišķo palīgu.
