Gleišera nacionālais parks un tā apkārtnes meži lepojas ar vienu no lielākajām grizli lāču populācijām Amerikas Savienotajās Valstīs. Ik gadu mēs dzirdam stāstus par lāču uzbrukumiem parka apmeklētājiem. Lāči nepēta kartes. Ja viņi to darītu, tie būtu ievērojuši, ka, šķērsojot upi, viņi atstāj nacionālā parka robežas un nonāk Savienoto Valstu Meža dienesta teritorijā, kas savukārt robežojas ar mūsu zemi. Tomēr cilvēku nospraustās robežas neko nenozīmē šiem bieži vien neprognozējamajiem radījumiem.
Kad pārcēlāmies uz dzīvi kaimiņos šiem varenajiem dzīvniekiem, draugi mums pavisam nopietni ieteica pienācīgi apbruņoties, lai varētu aizstāvēties pret to uzbrukumiem. Es šo ideju noraidīju. Nespēju ticēt, ka Dievs, kurš mūs bija vadījis tiktāl, tagad grasītos mūs atdot lāčiem par barību. Tāpēc paļāvos, ka Kungs būs ar mums, jo tā bija Viņa žēlastība, kas mūs ar Salliju bija atvedusi šajā pirmatnējās dabas ielejā.
Sallijas pagātnes pieredze kavēja viņai pierast pie spalvainajiem kaimiņiem. Bērnībā Sallijas vecākie brāļi bija viņu baidījuši, stāstot, ka zem viņas gultas dzīvojot lācis un ka tas reiz izlīdīšot un viņu apēdīšot. Tā viņa dzīvoja bailēs, ka tas tiešām varētu notikt, līdz izauga pietiekami liela, lai saprastu, ka tās ir blēņas. Un tā mana mīļotā sieva ieradās Montānas mežos ar dziļi zemapziņā paslēptām bailēm no lāčiem.
Problēma bija tā, ka šeit, Montānā, lāči vairs nebija tikai bērnības fantāzijas augļi; šeit tie bija skarba realitāte. Kaut arī šie reālie lāči neuzbruka viņai no pagultes, kā Sallija bērnībā bija baidījusies, tie tomēr varēja iznākt un arī iznāca no meža jebkurā brīdī bez iepriekšēja brīdinājuma. Vienīgi tie, kuri sastapuši savvaļas lāčus, var novērtēt, cik klusi šāds liels dzīvnieks spēj pārvietoties mežā.
Nav viegli atbrīvoties no ilgi kultivētām bailēm, vēl jo vairāk, ja tām ir reāls pamats. Tieši tas bija jāpaveic Sallijai, un tā patiešām bija cīņa. Viņa bija lasījusi, ka „pilnīgā mīlestība aizdzen bailes” (1. Jāņa 4:18). Viņa bija lasījusi arī šo: „Un Es, Tas Kungs, būšu viņu Dievs .. Un Es slēgšu ar tām miera derību un izdzīšu ārā no zemes plēsīgos zvērus, tā, ka tās varēs pat tukšos klajumos droši dzīvot un mežos mierīgi dusēt.” (Ecēhiēla 34:24, 25)
Tomēr laiku pa laikam šīs vecās bailes lika sevi manīt, un viņas vienīgais glābiņš bija nodot tās Dievam un uzticēties Viņa klātbūtnei. Pamazām viņa apguva mācību, ka tur, kur ir Dievs, bailēm nav jāmājo. Tā bija pastāvīga cīņa pret veciem ieradumiem un tieksmēm, līdz kādu dienu viņa ar savu baiļu objektu sastapās aci pret aci.
Draugi jau bija stāstījuši, ka mūsu pusē topavasar manīta lācene ar trīs lācēniem. Trīnīši lāčiem dzimst daudz retāk nekā dvīņi, tāpēc mēs cerējām tos ieraudzīt. Kādu rītu ģimenes svētbrīža laikā mēs šo savu vēlēšanos izstāstījām Dievam. Mēs lūdzām, lai Kungs mums sniegtu iespēju redzēt lāceni un viņas trīs lācēnus. Protams, Sallija beigās piebilda: „Tikai tā, lai tas nebūtu bīstami, Kungs.”
Pēc lūgšanas mēs ievērojām lācēnu, kurš bija uzrāpies nelielā kokā tikai kādas piecpadsmit pēdas atstatu no loga. Sapratām, ka tuvumā bija arī pārējie divi lācēni un lielā lācene, viņu māte. Raugoties pa logu, redzējām, kā, analizējot smaržas, kustas lācenes deguns.
„Ak, skatieties,” Sallija komentēja, „man šķiet, viņa saož vafeles uz plīts.” Un patiesi! Mēs bijīgi vērojām, kā lācene nolaidās atkal uz visām četrām un rikšoja uz mūsu lieveni. Tas bija silts pavasara rīts, un vienīgais šķērslis, kas kavēja lācim ienākt mūsu istabā, bija durvīs iestiprinātais pretodu siets, kuram dzīvnieks itin viegli varētu tikt cauri, ja vien to gribētu.
Sallija, būdama ļoti praktiska, ātri devās aizvērt smagās iekšējās durvis. Nonākusi pie durvīm, viņa lāci neredzēja, tāpēc pavēra sieta durvis, lai palūkotos ārā. Tajā brīdī zvērs pārrausās pāri lieveņa margām. Nekas lācenei netraucēja pieklājīgi uzkāpt lievenī pa kāpnītēm, tomēr rāpšanās pāri margām acīmredzot viņai patika labāk. Ja tu esi lācis, neatradīsies daudz cilvēku, kas apšaubītu tavas labās manieres.
Sallija bija atkāpusies atpakaļ un aizvērusi sieta durvis, bet iekšējās durvis viņa joprojām atstāja vaļā. Mēs ar zēniem, elpu aizturējuši, raudzījāmies, kā viņa stāvēja turpat durvīs, kamēr lācis tuvojās. Sallija stāvēja kā pienaglota, un otrā pusē odu sietam stāvēja lāču māte; viņas kādu brīdi vēroja viena otru.
Tad Sallija sāka runāt. „Ak, tev nu gan ir mirdzoša spalva! Tu esi tik skaista!” Mana sieva lišķēja lācim! Es nespēju tam noticēt, bet lācim tas acīmredzami patika. Sallija turpināja, apbrīnojot visu, sākot no lāča četrcollu nagiem līdz milzīgajiem, atieztajiem zobiem.
Tad viņa pagriezās pret mums un sacīja: „Nāciet, nāciet tuvāk un apskatiet viņu!”
Mēs gan nebijām tik pārliecināti, vai vēlamies iet tuvāk. Brīdi vēlāk lācene pagriezās un pāri margām atstāja lieveni. Viņa sapulcināja mazuļus un devās prom savās lāču gaitās.
Sallija pēkšņi attapās, ko nupat bija izdarījusi. Pagriezusies pret mani, viņa izsaucās: „Es esmu brīva, es esmu brīva!” Un tiešām viņa tāda bija. Viņas vecās bailes bija pagaisušas.
Vēlāk es pajautāju, kāpēc viņa bija tā reaģējusi, redzot lāci tik tuvu. Viņa atbildēja ļoti lietišķi: „Kāpēc gan ne? Lāčus taču atveda Kungs! Es zināju, ka tas ir droši.” Dieva žēlastība bija atbrīvojusi viņu iekšēji. Viņa patiešām bija brīva! Dieva pastāvīgā klātbūtne bija atbalstījusi Salliju viņas pārbaudījumā.
Lāči mūs apciemoja arī turpmāk, un galu galā mēs iedraudzējāmies ar vienu no lācēniem. Bet tas jau ir stāsts nākamajai grāmatai.
Kas attiecas uz Salliju, šis piedzīvojums izmainīja viņas attieksmi pret lāčiem. Bet ļauj man jums vaicāt: Vai Dievs todien atradās mums tuvāk un paveica brīnumu? Vai vienkārši Sallija aptvēra Viņa pastāvīgo klātbūtni mūsu dzīvē, kas paver sirdij iespēju redzēt un saprast Dieva varenos darbus mūsu labā?
