Ja kāds dzīvo kalnos, pilnpiedziņas (4x4) automašīna viņam nav greznība vai modes lietiņa kā piepilsētas māmiņām, bet gan absolūta nepieciešamība, īpaši ziemā. Man ir jāpaļaujas uz savu braucamo, lai mana sieva un ģimene nepaliktu nekurienes vidū, tāpēc esmu ļoti uzmanīgs pret savas automašīnas tehniskajām vajadzībām.
Kad pienāca laiks nomainīt manu Toyota Land Cruiser, devos uz pilsētu un nopirku jaunu pilnpiedziņas automašīnu. Pēc neilga laika braucot sāku saklausīt nelāgu skaņu, kas nāca no mašīnas priekšējā riteņa. Tas nebija nekas labs, tāpēc devos pie pārdevēja, un viņš labprāt nomainīja vainīgo riteņa rumbu, jo mašīnai vēl bija garantija.
Kad garantijas laiks tuvojās beigām, līdzīgs troksnis parādījās otrā priekšējā ritenī. Nojauzdams, ka vaina varētu būt tā pati, atkal pieteicos pārdevēja servisā. Jūs jau būsit sapratis, ka viena no mana rakstura vājajām vietām ir tā, ka es ātri iekaistu, ja kas notiek ne tā, kā vajadzētu. To apzinoties, cenšos darīt visu iespējamo, lai viss noritētu gludi. Tādējādi es samazinu kārdinājumu zaudēt paškontroli un kļūt aizkaitināts. Paturot to prātā, pieteicos uz mašīnas pārbaudi kā pirmais tajā dienā, jau uz pulksten astoņiem. Aizbraucis es paskaidroju problēmu servisa vadītāja palīgam un jautāju, cik laika tas prasīs.
„Apmēram stundu,” viņš atbildēja.
Nolēmu, ka izmantošu šo laiku, lai nokārtotu dažas lietas pilsētā, un servisā atgriezīšos apmēram piecpadsmit minūtes pāri deviņiem. Mašīna tad jau būs salabota, un man nebūs iemesla satraukumam.
Atgriežoties ievēroju, ka mana automašīna joprojām atrodas turpat, kur to biju atstājis. Varēja gan būt, ka tas turpat novietots pēc remonta, tomēr kļuvu mazliet nemierīgs un, nelāgu priekšnojautu mākts, devos pie servisa vadītāja palīga.
„Vai tagad viss kārtībā?” jautāju, pienācis pie viņa galdiņa. „Mēs vēl nepaspējām apskatīt jūsu mašīnu,” viņš atbildēja. Varēju just, kā manā miesā briest neapmierinātība. „Un kad jūs to varēsit izdarīt?”
„Nezinu, es patiesībā nedomāju, ka tur ir kāda problēma, Džim.”
Atkal jutu, kā neapmierinātība manī aug. Vēlējos pamācīt viņu un aizstāvēt savas tiesības. Esmu pateicīgs, ka Kungs ir vienmēr klātesošs, lai palīdzētu bīstamā situācijā. Es tiešām biju bīstamā situācijā; briesmas man nesagādāja servisa darbinieks, bet mana paša miesa, kura vēlējās kontrolēt situāciju.
„Atstāj to manā ziņā, Džim, nodod to man,” Kungs čukstēja manās domās.
„Labi, Kungs, Tu vari saņemt manu neapmierinātību.” Prātīgā balsī pavaicāju, kā viņš var zināt, ka tur nav nekādas vainas, ja viņi mašīnu nemaz nav pārbaudījuši. „Varbūt jūs vismaz izbrauksit līkumu un paklausīsities, troksnis ir nepārprotams.”
Viņš negribīgi piekrita, bet jau drīz vien bija atpakaļ. „Nedomāju, ka tur ir kāda problēma,” viņš sausi noteica.
„Vai jūs nedzirdējāt troksni?” vaicāju.
„Jā, es dzirdēju. Bet tas ir normāli, ja ir pieslēgta pilnpiedziņa uz sausa ceļa.”
Tas bija dīvainākais skaidrojums, kādu jebkad biju dzirdējis. „Bet tā ir tieši tāda skaņa, kāda bija otrā pusē, kad tur bija jāmaina rumba,” es tiepos.
„Nē, šī ir citādāka.”
„Kungs, tas nav godīgi!” es klusībā teicu. „Viņš turas pie saviem pieņēmumiem un vispār nespēj saprātīgi domāt.”
„Vienkārši paliec Manī, Džim. Tev nav jāaiziet no Manis, vienalga, kā citi pret tevi izturas.”
„Ja toreiz jūs nomainījāt rumbu, un troksnis pazuda, vai tad jūs nepiekritīsit, ka tur bija problēma?” jautāju.
„Nē, es nekam nepiekritīšu,” viņš atbildēja, sākdams iekaist. „Nu, ko, es nevaru jūs piespiest mainīt rumbu.” „Nē, to jūs nevarat gan,” viņš piekrita.
„Man nākamnedēļ jādodas uz Eiropu, un mana sieva paliks viena kalnos ar šo mašīnu. Esmu pārliecināts, ka tā ir tā pati vaina, kas bija otrā pusē. Turklāt tad, kad atgriezīšos, būs beidzies garantijas laiks.”
„Tās ir jūsu problēmas!” viņš atteica. „Tātad mēs nevaram vienoties?” „Nē, nevaram.”
„Tātad man atliek braukt mājās un atgriezties, kad kļūs sliktāk?”
„Jā, tieši tā,” viņš sacīja, pasniegdams man rēķinu. „Šo samaksāsit kasē.”
Es devos kasieres galdiņa virzienā ar vājuma sajūtu sirdī. „Kungs,” es klusām lūdzu, „visā manā mūžā neviens pret mani nav izturējies tik netaisni, un tagad man par to vēl jāmaksā! Tas nudien ir par daudz!”
„Uzticies Man, Džim, un nodod to visu Man.”
Ak, cik tas ir grūti, kad mūsu tiesības tiek mīdītas kājām un mūsu miesa vēlas labot mums nodarīto netaisnību.
Nezināju, ka Sems, servisa vadītājs, bija vērojis notiekošo, un šajā brīdī viņš mani uzrunāja.
„Džim, vai jūs neesat mierā ar mana kolēģa lēmumu?”
„Kā es varu būt mierā!” es atbildēju un paskaidroju viņam situāciju.
„Ja mēs nomainīsim rumbu, bet troksnis nepazudīs, vai jūs samaksāsit par darbu – vecās rumbas noņemšanu un uzlikšanu atpakaļ?”
„Protams,” atbildēju. „Bet, ja troksnis pazudīs, vai jūs piekritīsit, ka rumba bija bojāta un ka uz šo remontu attiecas garantija?”
Sems piekrita, un mana mašīna tika iebraukta darbnīcā. Rumba tika nomainīta, un troksnis pazuda! Dievs kontrolēja situāciju, un Viņa rokās visu laiku bija manu problēmu risinājums. Man nebija jāaizstāv sevi pašam, jo manā pusē bija Universa Dievs. Man vienkārši bija jāpakļaujas un jānodod viss Viņam.
