Kopš laika, kad sāku pārdot nekustamos īpašumus, daudz kas ir mainījies. Tagad strādāju vienīgi Dievam, mutiski un rakstiski līdzdalot cilvēkiem to, ko Viņš man ir mācījis. Mūsu ģimene tiek aicināta runāt par evaņģēliju visdažādākajās pasaules vietās.
Mēs bijām tikko atgriezušies no sešdesmit dienu ilga Austrālijas un Jaunzēlandes apmeklējuma. Šajās valstīs satikām daudz brīnišķīgu cilvēku un kalpojām viņu vajadzībām. Parasti mēs apmetāmies pie ģimenēm, kuras mūs ielūdza, un šajās sešdesmit dienās ne reizi nebijām ieturējuši maltīti tikai paši vien četratā. Noguruši mēs ielidojām Kalispelas lidostā Montānā. Jutāmies kā dvieļi, kas izlaisti caur vecmodīgo veļas rulli. Visi mūsu enerģijas krājumi bija izsmelti, un mēs ilgojāmies pēc vienatnes un vienkāršas maltītes savās mājās.
Braucot augšup pa Nortforkas ceļu, redzējām, ka zemi klāj divas pēdas dziļš sniegs. Piebraucot pie mājas, sniegs jau bija tik dziļš, ka mūsu pilnpiedziņas automašīna stūma to sev pa priekšu. Kad bijām apstājušies mājas priekšā, lūdzu Sallijai iekurt plīti un pagatavot vienkāršu maltīti.
„Metjū,” es uzrunāju dēlu, „es izkrāmēšu mašīnu un ienesīšu mantas, bet tu palīdzi nolikt tās vietā.” Viņš piekrita. Visbeidzot, palūdzu Endrjū, lai viņš paņem no garāžas sniega pūtēju un notīra celiņus un garāžas priekšu. Katrs ķērās pie sava darāmā, un drīz vien patīkama ēdiena smarža jau vēdīja pretī ik reizi, kad vēru mājas durvis, lai ienestu mantas no mašīnas.
Tā ir taisnība: daudz roku vērš darbu vieglu. Mašīna bija tukša, un es vēlreiz gāju paskatīties, vai kas nav aizmirsts zem sēdekļiem. Pie garāžas redzēju Endrjū, kurš tikko bija pabeidzis darbu un grasījās novietot atpakaļ sniega pūtēju. Zēniem biju mācījis, ka instrumentus nedrīkst pamest netīrus, bet tie ir jānotīra un jānoliek vietā, lai būtu gatavi darbam. Tas nozīmē, ka tādiem darba rīkiem kā motorzāģiem mēs vienmēr uzpildām degvielas un eļļas tvertnes. Tas nozīmē, ka mēs ņemam slotu un iztīrām no sniega pūtēja visu sniegu, pirms novietojam to atpakaļ garāžā.
Tā arī šoreiz Endrjū paņēma ļoti dārgo Fuller Brush slotu, lai tīrītu sniega pūtēju. Motors joprojām darbojās, bet viņam šķita, ka ar slotu var rīkoties pietiekami veikli, lai nekas slikts nenotiktu. Tas viņam aiztaupītu motora izslēgšanu un pēc tam iedarbināšanu no jauna, lai iebrauktu sniega pūtēju garāžā. Līdzīgi mums pārējiem, arī viņš bija noguris no šo sešdesmit dienu piepūles.
Patlaban biju noliecies, pārbaudot sēdekļu apakšas, kad izdzirdu skaļu, nepatīkamu šņirkstoņu, kāda rodas, metālam skrāpējoties pret metālu. Man nebija pat jāpaceļ galva, lai saprastu, kas noticis. Kad paskatījos, redzēju, ka sniega pūtēja mehānisms bija sagrābis slotu un tās metāla kātu savērpis līdzīgu korķu viļķim. Endrjū bija nometies uz ceļiem un centās slotu atbrīvot. Lieliem soļiem tuvojos dēlam, un man uz mēles bija pārmetuma vārdi. Kad nostājos viņam blakus, viņš uz mani neskatījās. Šķiet, viņš ar bailēm gaidīja manu reakciju. Esmu tiešām pateicīgs, ka viņš nepacēla acis uz mani. Tas man deva dažus svētīgus mirkļus, lai dzirdētu Dieva balsi: „Džim, vai tu Man pajautāji, ko tagad vajadzētu darīt?”
„Nu, nē, Kungs. Es zinu, ka viņš rīkojās nepareizi, un domāju viņam nolasīt mazu lekciju, lai viņš saprastu savu kļūdu un citreiz tā nerīkotos,” taisnojos.
„Vienkārši uzsmaidi viņam, Džim!”
„Vienkārši uzsmaidīt? Tu laikam joko, Kungs! Tā taču bija mana dārgā slota, ko viņš tikko sabojāja.”
„Vienkārši uzsmaidi, Džim. Viņa rīcības dabīgās sekas bija pietiekamas.”
Protams, tas viss norisinājās sekundes daļās. Lai par to izlasītu, vajadzīgs ilgāks laiks, nekā bija vajadzīgs, lai tas notiktu. Tad Endrjū pacēla galvu un paskatījās uz mani. Es viņam uzsmaidīju un teicu: „Nāc, iesim tagad ēst!”
Vēlāk pie galda, kad jau ēdām, Endrjū mani uzrunāja: „Tēt?”
„Jā, dēls.”
„Man ļoti žēl. Es rīkojos muļķīgi.”
Zinu, mēs visi dzīvē esam darījuši muļķīgas lietas. Kungam bija taisnība. Viņa rīcības dabiskās sekas bija pietiekamas, lai novērstu tādas rīcības atkārtošanu nākotnē. Endrjū nekad vairs nemēģinātu darīt ko tamlīdzīgu. Ja es būtu sācis lasīt lekciju, kā mana miesīgā daba to vēlējās, mācība, iespējams, būtu palaista garām. Viņa uzmanība būtu veltīta tam, lai aizstāvētos pret tēva dusmām, nevis lai mācītos paškontroli. Ko Endrjū būtu mācījies par evaņģēliju, kam es ticu un ko biju sludinājis iepriekšējās sešdesmit dienas, ja šī vēsts mani nebūtu spējusi aizkavēt izteikt vārdus, kas vēlāk jānožēlo? Es zinu, pie kāda secinājuma viņš būtu nonācis, un viņam būtu taisnība!
Tā ir mūsdienu kristietības problēma. Daudzi jaunieši redz, ka aiz aizvērtām durvīm viņu vecāku reliģija ir tukša, un, kad viņi ir pietiekami veci, viņi atstāj šādu veltīgu, bezjēdzīgu reliģiju. Šādos gadījumos mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, jo mēs neesam mācījušies atzīt Dieva neredzamo klātbūtni un padoties Viņa maigajiem aicinājumiem.
Dievs ilgojas, lai mēs šos principus izmantotu visās mūsu savstarpējās attiecībās neatkarīgi no tā, vai tās būtu attiecības ar draugiem vai ar svešiniekiem, ko sastopam uz ielas. Bet vai tas ietver arī tos, kuri neizturas laipni pret mums? Spriediet pats.
