Divas nedēļas pēc mūsu viesošanās pie Roba ģimenes, sāku domāt, kā gan viņiem tagad klājas. Vai Robs ir kritis atpakaļ savos vecajos ieradumos, vai arī viņš uztur Dieva klātbūtnes apziņu un pakļaujas Viņa vadībai?
Robs piezvanīja. „Džim, sieva ir kļuvusi man par manu labāko draugu! Tas izklausās neticami, bet pēdējās divas nedēļas mēs ar viņu ik vakaru runājamies līdz vēlai naktij. Zini, viņai tiešām ir ko sacīt. Senāk es to nezināju. Es nekad nedevu viņai iespēju. Vēlos tev pateikties!” viņš sacīja.
„Vēl es gribu teikt, ka tu vari brīvi izmantot mūsu stāstu pēc saviem ieskatiem – kā piemēru, lai palīdzētu citiem. Nemaz nezināju, ka sieva domā par šķiršanos. Ja es to nezināju, gan jau ir arī citi vīri, kuri nezina, ka sievas grasās viņus pamest.”
Robs runāja par laicīga zaudējuma risku, bet daudz ļaunāk būtu zaudēt savus tuviniekus – sievu vai bērnus – Debesu valstībai. Vai jūs tiešām domājat, ka viņi var pacelties līdz augstākam garīgās dzīves līmenim par jūsu praktizēto? Vai viņu dēļ ir vērts pūlēties? Jēzus sacīja, ka mēs bijām Viņa pūļu vērti: „Un viņu labā Es pats svētījos nāvē.” (Jāņa 17:19) Vai mums nevajadzētu darīt to pašu mūsu mīļoto labā?
Robs pamazām mācījās ikvienā dzīves situācijā saskatīt Viņu, kurš ir neredzams, un pakļauties Viņa vadībai. Arī mēs ar jums varam to piedzīvot, bet mēs esam tik ļoti paraduši sekot tieksmēm un impulsiem, tik ļoti paraduši reaģēt uz apkārt esošo redzamo pasauli, ka mums nāksies vingrināties, lai dzirdētu Dieva balsi un justu Viņa klātbūtni ikvienā situācijā.
Pāri pasaules haosam, pāri emociju juceklim, augstāk par mūsu intelektuālajām zināšanām ir Dieva klusā klātbūtne, kas gaida mūsu gatavību sadarboties un piekrišanu, lai Viņš mūs varētu vadīt un mierināt. Tā ir atslēga dzīvei, kura nebūs jānožēlo.
