Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!
(1. Samuēla 3:9)
Dažkārt vienkāršs drauga izstāstīts stāsts var labāk atklāt dievišķo patiesību nekā jebkura svētruna. Vismaz es tā jutos, kad draugs man izstāstīja, kā viņš ar sievu izmēģinājis „aklo taku”. Bet vislabāk ļaujiet man dalīties šajā stāstā ar jums viņa paša vārdiem.
„Manas rokas slīdēja pa virvi, kamēr kājas taustīdamās spēra nesteidzīgus soļus. Tie bija tik lēni, ka mans piecgadīgais pavadonis viegli būtu varējis mani apsteigt. Ar katru soli aizvien vairāk aptvēru, ka esmu nonācis tumsas valstībā, kur vērtīgākā no maņām ir dzirde.
Aukstais vējš saldēja manas rokas, tomēr es pretojos kārdinājumam uzvilkt cimdus, jo nevēlējos zaudēt vēl vienu no sajūtām – tausti. Virvei slīdot caur pirkstiem, plaukstas man sniedza vairāk informācijas par noieto distanci nekā kājas. Laiku pa laikam mezgls ziņoja, ka ir noiets vēl viens virves garums. Pagriezienus just es varēju vienīgi pēc izmaiņām virves leņķī.
Gaisā varēja just miklas zemes smaržu, kas tikko bija atbrīvojusies no sniega segas, un liegs ciedru aromāts vēstīja par šo klātbūtni. Vairums smaržu bija siltas un draudzīgas, bet kādā brīdī man degunā iecirtās maitas smaka. Tas droši vien ir beigts briedis, nodomāju. Smaka bija ļoti izteikta, un es nospriedu, ka tās avotam jābūt pavisam tuvu. Tas mani darīja mazliet nervozu, jo iedomājos, ka mēs varētu uzdurties nupat no ziemas guļas iznākušam lācim, kuru varētu būt pievilinājis spēcīgais aromāts.
Ejot uz priekšu, man nācās aizvien vairāk paļauties uz savu dzirdi. Pēdējo sniega palieku kraukšķēšana zem kājām brīdināja, ka ir slidens. Kalnu strauta burbuļojošā skaņa, kļūstot aizvien skaļāka, lika man domāt, vai tikai ar nākamo soli neiekāpšu ledainā ūdenī.
Tomēr visiedrošinošākā skaņa no visām bija mana piecgadīgā dēla balss, kurš šajā piedzīvojumā darbojās kā mans ceļvedis. Viņš mani pastāvīgi informēja un brīdināja: „Te vēl ir diezgan daudz sniega, tēt!” vai „Skaties, tieši priekšā ir celms!” Iekšēji smaidīdams, domāju: es nu gan nevaru neko „skatīties”. Tad pēkšņi uzskrēju viņam virsū. Viņš ar nolūku bija nostājies priekšā celmam, lai aizsargātu mani no briesmām. Apzinoties savu pilnīgo atkarību no viņa, jutos neveikls un bikls.
Kādu laiku mēs gājām klusēdami, un pēc brīža es sāku bažīties, vai tikai viņš nav aizgājis uz priekšu un atstājis mani vienu cīnīties ar neredzamajiem šķēršļiem. Tiklīdz pasaucu, izrādījās, ka viņš ir tieši līdzās. „Lūdzu, nepamet mani,” es lūdzos. Bez viņa acīm es spētu vienīgi taustīties gar virvi. Ar viņa redzi varēju droši doties uz priekšu, paļaujoties, ka viņš mani brīdinās un sargās no briesmām. „Tēt, es nekad tevi nepametīšu!” viņš atsaucās, pārsteigts, ka es vispār varu pieļaut tādu domu.
Beidzot sasniedzu virves galu, un mans ceļojums beidzās. Tiklīdz noņēmu acu apsēju, mani apžilbināja spilgtā dienas gaisma. Kad manas acis pierada un es atkal spēju ko saskatīt, pirmais, ko redzēju, bija mana gida smaidošā sejiņa, kas lūkojās augšup uz mani.”
Es gan neesmu piedalījies šādā atrakcijā kā mans draugs, tomēr esmu piedzīvojis, kā ir maldīties pa dzīvi, taustoties pēc vadības; tomēr Dievs vēlas vadīt mani un jūs tieši tādā pašā veidā. Mēs varbūt maz uzticamies Viņam. Iespējams, nekad savā dzīvē neesam paļāvušies uz Viņu pilnīgi un nedalīti. Mēs varbūt pat nepazīstam nevienu cilvēku, kurš šādi uzticētos Dievam. Tomēr Viņš nezaudē drosmi. Kungs zina, ka jau pašā mūsu dabā ir tieksme atraidīt Viņa vadību. Līdzīgi mazajam zēnam, Dievs ir līdzās, gatavs mums palīdzēt un ir pārliecināts, ka Viņš to var veikt.
Dievs zina visas problēmas, visas sirdssāpes, ar kurām mēs sastapsimies šajā dzīvē, un Viņam ir risinājums katrai no tām. Vēl labāks par problēmu risinājumu ir fakts, ka pats Universa Dievs jūt līdzi mūsu cīņās. Bībele saka: „Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15)
Tās nudien ir labas ziņas! Jēzus zina, kas mums jāpiedzīvo. Viņš zina, kā mēs jūtamies, cik mēs reizēm esam noguruši, un Viņš saprot sirdssāpes, ko nespēj saprast pat vistuvākie cilvēki. Gluži kā mana drauga piecgadīgais pavadonis, Viņš apliecina: „Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5)
