Harolds bija audzināts, viņa paša vārdiem runājot, „kulta tipa” reliģijā. Paaudzies viņš atmeta savas kopienas doktrināros uzskatus, izņemot vienu – vienkāršo lauku dzīvesveidu. Tas joprojām bija tuvs viņa sirdij, tas bija viņa dzīves sapnis.
Savos četrdesmit piecos gados Harolds ir tipisks vidusmēra amerikānis. Viņš ir otrreiz precējies un no abām laulībām audzina trīs bērnus. Kopā ar sievu, trīsdesmit gadus veco Dženiferu, viņš dzīvo pārticīgā Konektikutas rajonā, pavisam netālu no Ņujorkas pilsētas. Viņi abi ir profesionāļi un nopelna labi, bet viņu dzīvesveids prasa arī lielus izdevumus.
Tagad, pusmūžā, Harolds izjūt aizvien pieaugošu neapmierinātību. Pasaulē viņam veicas, tomēr iekšēji trūkst piepildījuma. Būdami nomināli kristieši, viņi ar Dženiferu pēdējo astoņu gadu laikā ir nomainījuši vairākas draudzes.
Arī Dženifera nav pilnībā apmierināta ar dzīvi un meklē piepildījumu. Tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka viņa ir pamāte diviem bērniem no Harolda pirmās laulības un dzīve ir pilna stresa. Veidojot savu jaukto ģimeni, viņai ar Haroldu bija daudz kas jāpieņem un daudz kam jāpielāgojas.
Tagad, kad viņai ir arī pašas bērniņš, Dženifera ir sapratusi, ka viņas sirds aicinājums ir būt mātei. Ja vien viņa varētu palikt mājās. Ja vien viņiem varētu būt vairāk bērnu. Ja vien ekonomiskā situācija nespiestu strādāt algotu darbu, iespējams, viņa būtu laimīga.
Kaimiņu štatā ir īpašums, kurā ietilpst vairāk nekā simts akru zemes – lauki, mežs un ezers. Dzīvojamā māja ir veca, bet labā stāvoklī, arī saimniecības ēka. Tas ir lielisks lauku īpašums, kas to vien gaida, kā piepildīt kāda sapni. Pēc Konektikutas standartiem, tas ir arī lēts īpašums, un, kad Harolds aizbrauca to apskatīt, viņš nekavējoties pieteicās to pirkt.
Virspusēji raugoties, šim pārim ir līdzīgi, savstarpēji saderīgi sapņi, un viņu starpā būtu jāvalda debesīs dzimušai saskaņai. Tomēr patiesībā viss nav tik vienkārši. Reti kurai sievai patiktu, ja vīrs nopirktu īpašumu bez viņas piekrišanas, un Dženifera šo īpašumu vēl nebija pat redzējusi. Turklāt Haroldam attiecībā uz šo īpašumu bija vareni plāni, ieskaitot jaunas dzīvojamās mājas celtniecību. Dženifera, būdama praktiski domājoša, tūliņ saprata, ka, ņemot vērā visus šos papildu izdevumus, viņai nebūs iespējams palikt mājās un audzināt bērnus.
Apmēram trīs mēnešus, kamēr tika kārtoti īpašuma iegādes jautājumi, Dženifera pūlējās izskaidrot savas bažas Haroldam, taču viņš neklausījās. Vīrs uzskatīja, ka viņš ir gudrāks un pieredzējušāks. Spriedze starp viņiem pieauga, un, galu galā, Dženifera atteicās parakstīt pirkšanas dokumentus.
Tam visam vajadzēja uzrunāt Harolda veselo saprātu, tomēr viņš neko neņēma vērā. Viņš uzskatīja, ka viņam ir visas tiesības īstenot savu sapni un nekas nedrīkst viņu kavēt, tāpēc viņš nopirka īpašumu bez sievas piekrišanas.
Sievām daudzkārt jāpiedzīvo selektīva jeb izlases klausīšanās. Varbūt vīrs nav pircis īpašumu bez viņas piekrišanas, bet ir daudz citu veidu, kā mēs, vīri, varam būt nejūtīgi pret sievas interesēm vai bažām.
Attiecības pamazām un pakāpeniski izmainījās. Dženifera naktīs vairs nevarēja gulēt. Darbā viņa kļuva īgna un neapmierināta. Ģimenes laime vairs bija tikai rūgtas atmiņas. Pirmo reizi mūžā viņa sāka atklāti sūdzēties par savu vīru un runāt par šķiršanos. Sīkas nesaskaņas, kam viņa bija radusi mīlestībā raudzīties pāri, tagad kļuva par nepārvaramiem kalniem.
Arī Harolds beidzot juta, ka viņa sāpinātā sieva kļuvusi neatsaucīga, un saprata, ka nav labi. Viņš uzskatīja, ka Dženiferai ir pārāk nervozs darbs, un mudināja viņu meklēt citu nodarbošanos. Harolda nespēja saskatīt savu savtīgumu un nejūtību, savu nevēlēšanos ieklausīties tikai apstiprināja Dženiferas sirdī visļaunāko, ko viņa par savu vīru bija domājusi.
Haroldam tomēr bija jāpiepilda savs sapnis. Tagad viņi maksā divas hipotēkas – vienu par Konektikutas māju, bet otru par Harolda sapņu īpašumu, kamēr Dženiferas sapnis par aiziešanu no darba un dzīvošanu mājās ar bērniem ir sabrucis pīšļos, tas ir upurēts uz spītīgas lepnības un tīšas bezjūtības altāra. Cik ilgi viņi tā turpinās? To varam tikai minēt. Skumji, vai ne? Mēs, protams, neesam tik neiejūtīgi. Vai varbūt tomēr esam?
Kad aplidoju Salliju, biju ļoti atsaucīgs pret viņas viedokli, uzskatiem, domām un ilgām. Es pastāvīgi domāju par viņu. Sēdēdams klasē, aprakstīju ar viņas vārdu visas savas burtnīcas un turklāt vēl izgreznoju ar sirdīm. Tomēr nepagāja ilgs laiks pēc kāzām, kad sāku par viņu domāt aizvien mazāk un mazāk; es sāku izturēties pret viņu kā pret vienu no dzīves ērtībām. Kas notika? Es sarunājos tikai tad, kad man tas bija izdevīgi vai arī kad bija kāda krīze, un mūsu laulība kripatu pa kripatai zaudēja savu aizrautību un svaigumu. Tās īpašās lietas, kas laulības attiecības dara dzīvas un priekpilnas, pamazām izzuda.
Pieņemot Kristus vārdu, kristieši pēc būtības kļūst pielaulāti Viņam. Tomēr pārāk daudzi no mums, kas nesam Viņa vārdu, rīkojamies tāpat, kā Harolds un es savā laulībā. Mēs vai nu ignorējam Dieva vadību, vai dzenamies pēc saviem mērķiem, vai arī attiecamies pret Dievu kā pret vienu no dzīves ērtībām. Mēs veltām Viņam laiku tad, kad tas mums ir izdevīgi, un metamies pie Viņa tad, kad dzīvē piedzīvojam tādu vai citādu krīzi.
Mana laulība uzlabojās tikai tad, kad uzlabojās saziņas kvalitāte starp mani un Salliju vai, citiem vārdiem, kad sāku mācīties patiesi klausīties viņā. Šis princips ir spēkā visās attiecībās. Efektīva komunikācija vienmēr sākas ar ieklausīšanos otrā. Manas attiecības ar Dievu šī principa patiesumu ir atklājušas atkal un atkal.
Klausīšanās Dieva balsī mūsdienu sabiedrībā ir gandrīz pilnībā izzudusi māksla. Tāpēc papētīsim tuvāk saziņas kanālus starp Dievu un cilvēku.
