Paļāvīga atkarība ir atslēga, kas atbrīvo Dieva rokas darboties mūsu labā. Būdams ar aizsietām acīm, mans draugs bija atkarīgs no tā, kurš varēja redzēt, no viņa norādēm un vadības. Šo mācību man nācās apgūt piespiedu kārtā kādā no daudzajiem lidojumiem, kuros devos, lai uzstātos semināros visā pasaulē.
Tagad esmu mācījies novērtēt gaisa satiksmes kontrolierus kā nekad iepriekš. Es priecājos, ka viņi uz radaru ekrāniem spēj redzēt kopainu, visas iespējamās briesmas un šķēršļus. Viņi par visu rūpējas, un piloti tikai izpilda viņu norādījumus. Tomēr tas ir kas vairāk nekā tikai tehnoloģija. Esmu pateicīgs par patieso ieinteresētību un rūpēm, ko katrs atsevišķs kontrolieris izjūt par viņam uzticēto cilvēku drošību.
Piemēram, kad mans reiss tuvojās Soltleiksitijas Starptautiskajai lidostai, kontrolieris bija perfekti veicis savu darbu, un, pateicoties kontroliera norādījumiem un mūsu pilota prasmei, lidmašīna precīzi virzījās pretī skrejceļam. Mēs laidāmies zemāk un zemāk, līdz atradāmies vairs tikai kādas trīssimt pēdas virs zemes. Pēkšņi neredzamā gravitācijas roka ar varenu spēku iespieda mani sēdeklī, lidmašīnai no jauna palielinot augstumu un uzņemot ātrumu. Kas bija noticis?
Pilots informēja, ka kontrolieris bija pamanījis to, ko aparatūra nebija reģistrējusi. Lidmašīnas šasija nebija pietiekami izvērsta. Kaut arī problēmas novēršana prasīja laiku un mūsu nolaišanās aizkavējās, neviens no pasažieriem neiebilda pret kontroliera brīdinājumu. Viņa prasme bija izglābusi mūs no bojāejas.
Bet atliek tikai kādam norādīt, ka Dievam vajadzētu vadīt mūsu dzīves, ka mums vajadzētu paklausīt Viņa brīdinājumiem un uzticēties Viņa vadībai, lai izvairītos no bojāejas, un mēs jau sākam pretoties, kļūstam aizvainoti, kaprīzi vai īgni. Iemesls tam ir acīmredzams: mēs nesaskatām briesmas, mēs nejūtam savu vajadzību pēc Dieva vadības. Mēs bieži vien vārdos apliecinām savu vajadzību pēc Viņa, tomēr mūsu rīcība noliedz šo vārdu patiesumu.
Starp kristiešiem arvien populārāk kļūst tērpties „dievbijības izskatā, bet tās spēku” noliegt (2. Timotejam 3:5 – 2007. g. tulk.) Piemēram, frāze „Ko darītu Jēzus?” ir kļuvusi par populāru kristiešu kultūras ikonu, kas attēlota uz visa kā, sākot no T krekliem un pildspalvām līdz šķīvjiem un reklāmas plakātiem. Tā ir bijusi svētrunu un jauniešu salidojumu tēma.
Tas izklausās labi. Tas šķiet tik pareizi, tomēr visbiežāk tas ir ar kristietību maskējies humānisms. Cilvēks ir aicināts savā varenajā gudrībā izlemt, kā Jēzus būtu rīkojies katrā dzīves situācijā. Saproti mani pareizi. Es nevēlos knābāt patiesus, neliekuļotus cilvēkus, bet gan parādīt, cik dabīgi mums ir būt atkarīgiem pašiem no sevis, paļauties pašiem uz sevi pat mūsu centienos izskaidrot garīgas patiesības. Zinu, ka esmu bijis tādā pašā situācijā un rīkojies tāpat.
Pats Jēzus mums ir pateicis, kā Viņš izlēma, ko darīt un ko nedarīt: „Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.” (Jāņa 5:30) Viņš bija pastāvīgi atkarīgs no Tēva norādījumiem un vadības.
Bieži vaicāju cilvēkiem, ko viņi būtu darījuši, ja būtu bijuši Jēzus vietā, kad Viņš saņēma ziņu, ka viens no Viņa labākajiem draugiem, Lācars, ir slims uz nāves gultas. Mēs, jūs un es, būtu steigušies pie sava drauga un dziedinājuši viņu, bet Jēzus tā nedarīja. Viņš palika, kur bija, un ļāva savam draugam nomirt. Dievs attiecībā uz Lācaru bija ieplānojis ko daudz brīnišķīgāku par dziedināšanu no slimības. Ja mēs būtu bijuši Jēzus vietā, mēs šos plānus būtu izjaukuši, jo neesam raduši visā pilnībā pakļaut savas dzīves Dieva kontrolei. Mēs neesam tā izkopuši savu garīgo jūtību, kā to bija darījis Jēzus.
Mums var šķist pārsteidzoši, ka Jēzum bija jāmācās garīgais jūtīgums, bet Bībele apgalvo: „Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis.” (Ebrejiem 5:8) Tā Viņš mums ir atstājis piemēru, kā uzvarēt ne savā, bet Dieva spēkā.
Kungs mums ir sacījis: „Nepaļaujieties uz cilvēku, kam tikai dvaša nāsīs, jo par ko gan tas turams?” (Jesajas 2:22) Tas nozīmē nepaļauties ne uz vienu cilvēku, tostarp uz sevis paša spriestspēju un intelektu. Tas nozīmē pārtraukt vadīt pašam sevi un saskaņoties ar Dievu un ik dienas attīstīt garīgu jūtību, līdz tā kļūst par dzīvesveidu.
Bieži vien ideja, kas teorētiski šķiet saprātīga, izrādās pilnīgi absurda, kad to mēģina praktizēt reālajā dzīvē. Vai jūs būtu ar mieru lidot ar pilotu, kurš tā vietā, lai prasītu norādījumus kontrolierim, rīkotos atbilstoši savām domām par to, ko, viņaprāt, kontrolieris konkrētajā situācijā liktu viņam darīt? Ja mums šāda lidošanas metode nešķiet īpaši droša, kāpēc mēs šādu praksi pieņemam savā reliģiskajā dzīvē? Iespējams, tas ir tāpēc, ka visa mūsu reliģiskā prakse ir nelīdzsvarota.
Mums, cilvēkiem, ir priekšstats, ka līdzsvarotu dzīvi veido Dieva un mūsu pašu dzīves kontroles kombinācija, kur Dievs velk augšup, bet mēs – lejup. Šie spēki tiešām var atrasties līdzsvarā, bet šāds līdzsvars ved uz nekurieni. Tāpēc mums ir jāpārdomā, vai mūsu reliģijai ir praktisks lietojums dzīvē.
Vai tā mūs pastāvīgi ved augšup? Ja nē, tad tas, ko saucam par „reliģiju” vai „ticību”, ir nelaimīga dzīve, kurā tiekam raustīti šurpu turpu. Vēl ļaunāk, tā ir reliģija, kas ļauj mūsu patiesībām piekrītošajam prātam mierināt mūsu domāšanu un attaisnot mūsu rīcību, kaut arī realitātē mēs „sēžam uz sētas”. Tas ir ļaunākais pievilšanas veids, jo domājam, ka ejam pa debesu taku, kaut patiesībā atrodamies visu laiku vienā un tajā pašā vietā, vienā un tajā pašā stāvoklī, un esam tieši tikpat derīgi bojāejai kā toreiz, kad atradām šo lietu, ko sauc par „reliģiju”!
Atceries Robu, ar kuru tikāmies iepriekšējā nodaļā? Roba reliģiskajai pieredzei bija jākļūst praktiskai. Vienkārši intelektuālās zināšanas vien viņu nedarīja par jaunu radījumu Kristū. Kā redzējām, ikvienam, kurš ilgojas pēc kristietības, kas spēj mainīt dzīvi, pirmais solis ir kļūt „čaklam klausīties” (Jēkaba 1:19). Labprātība patiesi klausīties ir atslēga, kas atver durvis efektīvai saziņai visās mūsu attiecībās, savukārt tās trūkums ir vislielākais kavēklis.
