Daba joprojām norāda ceļu pie sava Radītāja. Tieši atrazdamies dabā, es mācījos pazīt Dieva balsi. Kad mēs līdz minimumam samazinām „civilizētās” sabiedrības traucēkļus, mūsu cilvēciskais prāts kļūst spējīgāks uztvert to, ko vēlas sacīt Dievs. Kaut arī daba ir grēka izpostīta un sakropļota, tā joprojām atklāj mūsu Dieva gudrību un kārtību. Baudot radības majestātiskumu un krāšņumu, mēs varam sajust mūsu Dieva vareno spēku un arī mūsu pašu mazumu.
Tomēr cilvēka prāts pat viscēlāko pieredzi var sagrozīt sev pašam par postu. Čārlzs Darvins devās uz brīnišķīgu vietu un tur, atrodoties starp vieniem no visskaistākajiem Dieva radības paraugiem, juta, ka daba uzrunā viņu. Bet šo vēsti, ko viņš domāja dzirdam, viņš nepakļāva Rakstu pārbaudei. Ja viņš būtu klausījis Dieva pavēlei – „Pie bauslības un pie liecības! Ja tie nerunā saskaņā ar šo vārdu, tad tas ir tāpēc, ka tajos nav gaismas” (Jesajas 8:20, NKJV) –, tad viņš nebūtu nonācis tumsā un maldos, domādams, ka ir atradis jaunu un aizraujošu gaismu.
