Dievs mūs uzrunā arī caur savu vadību mūsu dzīvē. Cenšoties iegūt mūsu uzmanību un pieķeršanos, Viņš veido apstākļus mums par labu. Tā no Viņa puses nav patvaļīga rīcība, lai kontrolētu mūs, bet, līdzīgi cilvēciskajiem vecākiem, Viņš darbojas un sagādā vislabākos apstākļus, lai Viņa bērni – jūs un es – varētu izdarīt pareizas izvēles.
Atcerieties, kad devos pirkt zemi, taču atklājās, ka tā pārdota citam burtiski pēdējā brīdī? Vai Dievs mani vadīja? Tobrīd man tā nešķita, bet patiesībā tā bija, un arī uz jums Viņš runās caur šādu providenciālu vadību jūsu dzīvē.
Šim apstāklim ir arī otra puse, ko saucu par vilnu. Soģu grāmatas 6. un 7. nodaļā varam lasīt stāstu par Gideonu, kuru Dievs aicināja atbrīvot Viņa tautu. Gideons dzirdēja Kunga norādījumus, bet viņš šaubījās par savām spējām un piemērotību, tāpēc viņš lūdza, lai Dievs apstiprina norādījumus, izmantojot vilnu.
Un Gideons sacīja Dievam: „Ja Tu esi nolēmis ar manu roku izglābt Israēlu, kā Tu esi solījis, redzi, es izklāšu aitas vilnas cirpumu uz klona: ja rasa būs vienīgi uz svaigi cirptās vilnas, bet visa pārējā zeme būs sausa, tad es zināšu, ka Tu atpestīsi Israēlu ar manu roku, kā Tu to esi solījis.” Un viņš tā arī izdarīja. Kad nākamās dienas rītā viņš agri piecēlās, viņš izspieda cirpumu un izgrieza rasu no cirpuma, veselu kausu pilnu ūdens.
Tad Gideons sacīja Dievam: „Neiekaisti, lūdzams, dusmās pret mani, ja tikai es vēl vienu reizi gribu Tev ko lūgt! Ļauj man vēl vienu reizi, ka pārbaudu ar šo vilnu: šoreiz lai vilna paliek pilnīgi sausa, vienīgi tā, bet pa visu zemi lai būtu rasa.” Un Dievs tā arī lika notikt tanī naktī: vienīgi cirpums bija sauss, bet visu zemi klāja rasa. (Soģu 6:36-40)
Arī es esmu izmantojis vilnu. Nē, es nekad neesmu burtiskā nozīmē izklājis vilnu uz zemes. Dažos gadījumos varbūt pat būtu bijis labāk, ja tā būtu darījis, bet ļaujiet man jums pastāstīt par manu pieredzi ar vilnu.
Kad tikko biju kļuvis par kristieti – vai varbūt pareizāk būtu teikt, kad domāju, ka esmu kļuvis par kristieti –, es ar šaujamo loku medīju briežus. Ik reizi, kad to darīju, dzirdēju Kungu runājam uz manu prātu. Klusa un rāma balss man sacīja: „Noliec savu loku, Džim.”
Zināju, ka tas ir Kungs, un sapratu, ko Viņš vēlas, lai es darītu, bet es pretojos. Diezgan dumpīgi sacīju Kungam: „Labi, ja Tu gribi, lai es pārtraucu medīt ar loku, atsūti pie manis kādu ar 35 milimetru kameru ar teleobjektīvu, jo es tomēr vēlos iet uz mežu. Un vēl, Kungs, lai kameru viņš man pārdotu par puscenu!”
Pēc šīs lūgšanas jutos drošībā. Biju Dieva priekšā nolicis izaicinošu vilnu, devis Viņam neiespējamu uzdevumu, manas nepakļāvīgās sirds aizbildinājumu. Nekad neizteiktu tādu lūgšanu šodien! Bet tas bija toreiz.
Pēc kāda laika man piezvanīja jauns cilvēks, mūsu draudzes kolportieris, kurš apmeklēja mājas pilsētā, pārdodams kristīgo literatūru. Viņš jautāja, vai varētu mani satikt. „Protams, atnāc,” atbildēju.
Drīz vien viņš bija klāt, nesdams līdzi prāvu brūna kartona kārbu. Manī tūlīt pamodās ziņkāre, bet viņš nesteidzās mani iepazīstināt ar kārbas saturu. Beidzot, ērti iekārtojies krēslā, viņš rāmi teica: „Man tev ir kas stāstāms.”
„Klāj vaļā!” nepacietīgi izsaucos.
„Es staigāju no mājas uz māju ar grāmatām, un tā es nonācu pie vienas ģimenes. Viņus ļoti interesēja Bībeles stāstu grāmatu komplekts, nu, zini, tās ir grāmatas bērniem. Bet viņi nevarēja atļauties tās nopirkt. Tās ir visdārgākās no manām grāmatām, komplekts maksā apmēram 300 dolāru. Tomēr viņi tās ļoti vēlējās! Es to redzēju viņu acīs. Ne jau tikai bērni, Džim. Arī vecākiem tās ļoti patika. Es tiešām vēlējos, lai viņi varētu iegādāties šīs grāmatas, bet nudien nezināju, kā palīdzēt.
Tad ģimenes tēvs izteica man piedāvājumu. Viņš sacīja: „Man ir šī kamera. Es to nupat nopirku pirms neilga laika. Tā ir trīsdesmit piecu milimetru kamera ar labu teleobjektīvu. Es par to samaksāju vairāk nekā sešsimt dolāru, bet es to labprāt apmainītu pret jūsu grāmatām.””
Mans jaunais draugs brīdi klusēja. „Džim,” viņš sacīja visā nopietnībā, „es stāvēju, nezinādams, ko atbildēt, un tad man prātā ienāca tavs vārds. Bija tā, it kā kāda balss man pavisam skaidri sacītu: „Pieņem šo piedāvājumu. Džims nopirks kameru.” Tā es piekritu mainīt grāmatas pret kameru. Vai tu nopirksi šo kameru?”
Vārdos nav iespējams izteikt, kā tobrīd jutos. Kamēr es izrakstīju čeku, pār maniem vaigiem ritēja asaras. Zināju, ka man nevajadzēja lūgt to lūgšanu, tomēr Kungs saprata. Es atbrīvojos no sava loka un kopš tā laika neesmu vairs medījis.
