Kādu dienu man vajadzēja doties vienā no tiem ceļojumiem, no kuriem parasti baidos. Tas bija četrkāršs lidojums, lidojums ar pārsēšanos četrās dažādās lidmašīnās pēc kārtas; turklāt lielākā daļa attāluma bija jāveic tādas kompānijas lidmašīnās, kuras pakalpojumus parasti neizmantoju. Man bija jādodas ceļā no Montānas, jāpārsēžas Soltleiksitijā, pēc tam vēlreiz jāpārsēžas Cincinnati, Ohaijo štatā, un, visbeidzot, jānokļūst Ešvilā, Ziemeļkarolīnā. Mana ielidošana Soltleiksitijā aizkavējās, un lidmašīna, ar kuru man bija paredzēts doties uz Cincinnati, pacēlās tajā pašā brīdī, kad ierados. Sapratis, ka līdz nākamajam reisam uz Cincinnati paies kāds laiks, es apsēdos, lai atpūstos.
Biju lūdzis, lai Kungs savā tālredzībā kārto visas lietas tā, lai es varētu ierasties galamērķī laikā un neapgrūtinātu tos cilvēkus, kas man būs atbraukuši pretī uz lidostu. Tomēr tagad šķita, ka manai lūgšanai nebūs lemts piepildīties.
Mans skatiens klejoja pa lidostas uzgaidāmo zāli, līdz beidzot apstājās pie kāda stenda ar aicinājumu pieteikties manis todien izmantotās aviokompānijas pastāvīgo klientu programmā. Kungs mani mudināja: „Ej un piesakies!”
Man tā nešķiet laba doma. Es nepaspēju uz vajadzīgo reisu, un vispār es šīs kompānijas pakalpojumus neesmu izmantojis pietiekami daudz, lai varētu tai uzticēties. Dievs bieži aicina darīt šādas lietas. Viņš mūs aicina darīt to, kas mūsu cilvēciskajam prātam un gudrībai šķiet bezjēdzīgs. Viņa patiesais nolūks mūsu acīm ir slēpts. Lai nu kā, bet es piecēlos un devos pie lodziņa, jo biju mācījies ļaut Dievam būt noteicējam visās lietās manā dzīvē.
Kad biju pateicis lidsabiedrības darbiniecei, ka vēlos pieteikties pastāvīgo klientu programmā, viņa lūdza man uzrādīt biļeti. Tas man šķita mazliet neparasti, tomēr es pasniedzu biļeti. „Kad jūs grasāties izlidot?” viņa jautāja. Atbildēju, ka līdz nākamajam reisam man vēl ir daudz laika, vismaz tā man bija paskaidrojusi biļešu kases darbiniece. „Ser,” viņa teica, „mums ir viens reiss tūlīt pat, un es jums varu palīdzēt tikt uz to.” Uz savu nākamo pārsēšanos Cincinnati es ne tikai paspēju laikā, patiesībā man tur nācās vēl gaidīt!
Kāpēc gan Dievs, lai palīdzētu man laikā nonākt galamērķī, sūtīja mani pieteikties pastāvīgo klientu programmā? Bet padomājiet, ko es būtu atbildējis, ja Viņš man būtu sacījis: „Džim, ej pie pastāvīgo klientu lodziņa. Darbiniece tev palīdzēs tikt uz agrāku reisu.” Vai zināt, kā es būtu reaģējis? Tieši tā! Es būtu strīdējies ar Dievu. Galu galā, ir taču smieklīgi domāt, ka darbiniece, kas reģistrē dalībniekus pastāvīgo klientu programmā, varētu būt labāk informēta par lidojumu laikiem, nekā darbiniece, kura pārdod biļetes!
Dievs ir tik laipns, ka Viņš bieži vien paglābj mūs no mums pašiem, neļaujot mums izmantot mūsu plašās zināšanas, kas varētu mums būt par kavēkli. Dievs, lai mūs motivētu rīkoties, dažkārt norāda iemeslus, kurus mēs saprotam un uz kuru pamata esam gatavi rīkoties, kamēr patiesībā Viņš, kurš jau sākumā zina, kāds būs gals, savā gudrībā kārto notikumus mums par labu.
Kādam brīnišķīgam Dievam mēs kalpojam! Cik žēl, ka tik nedaudzi no tiem, kuri sevi dēvē par kristiešiem, patiesībā pazīst Viņu. Cik nožēlojami, ka vairums no mūsdienu draudzēm tā vietā, lai paaugstinātu Kristu, paaugstina pašas sevi. Baznīcas, reliģiskās skolas un koledžas ir izveidojušās par grandiozām birokrātiskām institūcijām, tajā pašā laikā aizmirstot savas pastāvēšanas patieso iemeslu.
Šodien draudzes visbiežāk atgriež cilvēkus pie sevis, nevis pie Dieva. Naudas resursi jeb fondi ir šo impēriju asinis, un tām ir jāvairās no visa, kas varētu traucēt brīvai asins plūsmai. Tāpēc mēs vairāk cenšamies pārliecināt draudzes locekļus par to, ka viņi ir jaunpiedzimuši un glābti, nevis mācām viņiem darīt Dievu par visu visā viņu dzīvēs. Kādudien kristīgajai draudzei, visām kristīgajām draudzēm, būs jāsastopas ar briesmīgu atskārsmi par savu nolaidību.
Kristus dzīve un kalpošana noteikti norāja šādu institūciju attīstīšanu un cilvēku piesaistīšanu tām, nevis Dievam. Kristus nenostājās pretī sava laika jūdu draudzei, tomēr Viņš vairāk rūpējās par to, lai cilvēkiem būtu dzīvas attiecības ar Viņu, nekā par to, lai viņiem būtu draudzes locekļa statuss (Hozejas 10:1; Ecēhiēla 34:1-16; Mateja 15:14; Mateja 23:1-38).
